Drukāt

Vēja pavēlnieks Raimonds Zelčs

.

ssMaija sākumā Carnikavu sasniedza ziņa, ka mūsu novadnieks Raimonds Zelčs ir izcīnījis 1. vietu pasaules čempionātā „Formula” vindsērfinga klasē jauniešiem, kas notika Azoru salās, Portugālē. Raimondam ir 17 gadu, un šobrīd viņš mācās Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā. Jaunieša treniņa grafiku nosaka vēja ātrums, tāpēc jau no 11 gadu vecuma viņš aktīvi seko līdzi laika prognozei. Par saviem sasniegumiem Raimonds ir ļoti pateicīgs savai ģimenei, īpaši tētim, kurš ir Latvijā labi pazīstamais vindsērfinga meistars Romualds Zelčs. Kā stāsta Raimonds, viss sākās ar to, ka reiz Ziemassvētkos viņš dāvanā saņēmis vindsērfinga dēli.

 

 

-   Vai bija grūti startēt Portugālē?

Es pirmo reizi startēju sacensībās tik tālu no Latvijas. Tās notika Azoru salās, tādā kā lielā ostā, starp diviem moliem. Pirmo reizi es biju arī tādā klimatā, kad no rīta spīd saule, pēc pāris stundām debesis ir tumšas un līst, vēlāk atkal ir karsti un spoža saule, pēc tam atkal līst. Tā tas turpinājās divas dienas. Vējš bija ļoti brāzmains, un tā bija liela loterija – kā katrs sportists nostartēs. Esmu pasaules čempions savā vecuma grupā, bet kopvērtējuma rezultāts (35. vieta) mani neapmierina. Varbūt tas ir tāpēc, ka pirms čempionāta Portugālē nebiju šogad vēl trenējies uz ūdens. Ja sacensības būtu sezonas beigās, es noteikti kopvērtējumā startētu labāk. Kopumā „Formula” ir viena no vindsērfinga klasēm, un es to esmu izvēlējies tāpēc, ka Latvijā apstākļi īsti neatļauj trenēties slalomā un viļņu burāšanā, tam nepieciešams daudz lielāks vējš un viļņi.

-   Kur tu parasti trenējies?

Man ir laimējies, ka es dzīvoju Carnikavā, jo atliek tikai visas mantas salikt busiņā un braukt uz Lilasti. Tur es trenējos tikai vasarā, jo pārsvarā jūrā ūdens ir auksts un nav jau liela vēlēšanās iekrist (smaida). Pārsvarā es trenējos Ķīšezerā, bet vislabāk ir Liepājā, tur notiek arī pasaules čempionāti vindsērfingā. Man personīgi mīļākā vieta ir Pāvilosta, tur parasti ir vislielākais vējš un foršākā jūra. Daudzi burā arī Kolkas ragā.

-   Cik ilgi tu nodarbojies ar vindsērfingu?

Es trenējos aptuveni sešus gadus. Viss sākās ar to, ka tētis man Ziemassvētkos uzdāvināja mazo vindsērfinga komplektu, kad man bija kādi 11 gadi. Sākumā man ļoti nepatika, es domāju, ka tas ir smagi un grūti. Bet, kad mani aizveda un treniņiem, jau pirmajā reizē notika treniņa sacensības, un man uzreiz parādījās motivācija visus vinnēt.

-   Kad tev sākās treniņu sezona?

Sezona sākas tad, kad ar silto hidrotērpu un vissiltākajiem zābaciņiem nav auksti ieiet ūdenī un nesalst rokas. Ūdens temperatūra tad ir vismaz 7 grādi. Ja gaiss ir vēss, to var paciest, bet galvenais, lai ūdens nebūtu ļoti auksts. Šogad es sezonu sāku aprīlī, bet citus gadus tas notiek vēlāk. Parasti es braucu uz ezeru, kad vēja ātrums ir vismaz 4 m/s, trenējos vidēji četras reizes nedēļā.

-   Vindsērfingā tu pilnībā esi atkarīgs no vēja, tomēr Latvijā ļoti stipras vēja brāzmas nav nemaz tik bieži sastopamas.

Jā, Rīgā liels vējš nav bieži. Vislabāk ir Liepājā un Pāvilostā, tur var burāt diezgan labi tieši „Formulas” klasē.

-   Kas tev pašam vislabāk patīk vindsērfingā un kas dod azartu?

Tas ir individuālais sporta veids, tāpēc rezultāts un panākumi ir atkarīgi no tevis paša. Azartu viennozīmīgi uztur konkurence – negribas zaudēt, un tā ir papildus motivācija.

Gribas būt pirmajam. Jo tev ir lielāka motivācija un vairāk trenējies, jo rezultāti būs labāki.

-   Kā tu trenējies ziemā, kad ūdeņi ir aizsaluši?

Šoziem man ļoti palīdzēja Kristaps Briedis Viņš visu laiku aicināja, lai es nāku uz sporta zāli Carnikavā. Arī tad, kad ļoti negribējās kaut ko darīt, viņš man teica – nāc, Raimi, iesim patrenēties! Es iepriekšējos gados ziemā nebiju trenējies sporta zālē, tāpēc šogad pavasarī vismaz bija kaut kāds spēks. Liels paldies Kristapam, viņam ir liels nopelns par manu rezultātu pasaules čempionātā.

-   Kas, tavuprāt, ir grūtākais vindsērfingā?

Manuprāt, grūtākais ir atrast līdzsvara sajūtu uz dēļa. Kā to atrod, vari ķerties pie nākamā soļa. To, kā es braucu, sauc par glisēšanu jeb burāšanu diezgan lielā ātrumā.  Kad iemācies līdzsvaru, var jau braukt ar lielākām burām un sākt īsto vindsērfingu – glisēt. Tā,  manuprāt, ir vienreizēja sajūta. Vismaz sākumā man tas likās kolosāli, tagad tā ir pierasta lieta. Es domāju, ka tad, kad iesācēji atradīs līdzsvaru uz dēļa un sāks ātri braukt, viņiem tas iepatiksies. Es neesmu redzējis nevienu, kurš būtu to iemācījies un pēc tam vienkārši pametis burāšanu.

-   Vai tad, kad sāki mācīties burāt, bieži kriti ūdenī?

Jā, protams, pirmajās reizēs ar savu mazo inventāru es visu laiku kritu ūdenī. Bija arī puņķi un asaras, likās, ka viss ir slikti. Bet es apņēmos turpināt un pēc kritieniem visu laiku kāpu atpakaļ uz dēļa. Cilvēkiem, kas iepriekš nav trenējušies noturēt līdzsvaru, kritienu sākumā ir ļoti daudz. Tomēr tam ir jātiek cauri, lai trenētos tālāk un varētu sākt pilnvērtīgi glisēt. Tas ir tā vērts.

-   Vai burāšana ir ietekmējusi tavu raksturu un arī dzīvē esi līdzsvarots cilvēks?

Raksturu tas noteikti ir ietekmējis, jo, manuprāt, es esmu ļoti slinks cilvēks. Pēdējie panākumi Portugālē  man ir devuši ļoti spēcīgu motivāciju trenēties. Pat tētis man jautā, kas ir noticis, jo tiklīdz ir vējš, es viņam saku – lūdzu, braucam uz ezeru! Man gribas trenēties un sacensībās uzvarēt. Man ir ļoti labs treneris – vindsērfinga meistars Jānis Preiss. Viņš ir vienīgais cilvēks Latvijā, kurš gandrīz visu laiku uzvar vindsērfinga sacensībās. Viņš bija arī tas, kurš ar vēja dēli šķērsoja Baltijas jūru. Jānis ir unikāls cilvēks, talantīgs burātājs un arī ļoti labs piemērs.             

-   Vai burāšana ir arī tavos nākotnes plānos?

Ir skaidrs, ka nākamajos divos gados es to noteikti darīšu, ja mani turpinās finansēt tētis vai varbūt vēl kāds atbalstīs – tā vienmēr ir papildus motivācija un atbildības sajūta. Vēlos pateikt lielu paldies Carnikavas novada domei par atbalstu braucienam uz pasaules čempionātu Portugālē, kā arī visai savai ģimenei. Šobrīd es gatavojos pasaules čempionātam jauniešiem, kas jūlijā notiks Itālijā. Septembrī Horvātijā būs Eiropas čempionāts pieaugušajiem, kurā ļoti vēlētos piedalīties, un tas ir atkarīgs no līdzekļiem, ko spēšu piesaistīt. Vēl jūlijā un septembrī būs Eiropas kausa posmi Polijā un Grieķijā, un vasarā, protams, piedalīšos arī sacensībās Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.


S.Baltruka