Carnikavieši Pasaules čempionātā triatlonā

Ideju braukt uz Londonu uz pasaules čempionāta triatlonā noslēguma posmu man pameta 2012.gada beigās Latvijas triatlona leģenda Anatolijs Levša no Daugavpils. Galu galā tas esot tepat Eiropā, tāpēc arī izdevumi mazāki, jo 2012.gadā noslēgums norisinājās Jaunzelandē. Kaut arī es savā vecuma grupā 55-59 gadi ar saviem 58 gadiem atrados tālākajā galā, tomēr nolēmu mēģināt. Kā līdzbraucējs man samērā ātri pieteicās Laimonis Daugavietis (63 gadi) no Carnikavas, kas triatlonā ir jaunpienācējs. Ap jauno gadu mājas lapā tika nopublicēta pasaules čempionāta dienas kārtība un varēju jau nopirkt lidmašīnas biļeti (64 lati turp un atpakaļ) un rezervēt viesnīcu blakus sacensību vietai - Haidparkam (par 5 dienām 2 cilvēkiem t.s. „studio”(ar virtuvi) tipa numurs Ls.420). Līdz sacensību vietai no viesnīcas mazliet vairāk par 1 km. Velosipēdam lielizmēra (120x70x30 cm) koferi man laipni aizdeva Māris Priedēns no Ventspils triatlona kluba. Līdz izlidošanas dienai man izdevās izvairīties no traumām sacensībās un treniņos, kas jau bija laba zīme. Lielajā velo koferī sakrāvu visu savu mantību- izjaukto velosipēdu, velokurpes, krosenes, hidrotērpu, kaut ko no pārtikas, lai nav uzreiz jāskraida pa veikaliem, drēbes, lietussargu (lieliski noderēja). Kad Rīgas lidostā koferi uzliku uz svariem, tie uzvaroši rādīja 31,9 kg (atļauts 32 kg). Šāda kofera pārvadāšana vienā virzienā papildus maksā 30 EUR. Laimonis savu velo bija iepakojis kartona velokastē un viņam paveicās, ka iebraukšanas un izbraukšanas dienās nelija. No Getvikas lidostas līdz Londonai stundu braucām ar parasto vilcienu (Ls.11). Tālāk līdz savai Queensway stacijai kādas 6 pieturas ar metro (Ls.4). Abas velokastes bija ar ritenīšiem tāpēc arī ērti pārvietojamas. Interesanti, ka par bagāžu ne vilcienā, ne metro, ne autobusā nebija jāmaksā. Grūtības radās, kad bija jāpāriet no vienas metro stacijas uz citu un bija jāpārvar vairākas 10-15 pakāpienu trepes. Rakstu to tāpēc, ka tiklīdz piebraucu pie trepēm lejup, tā momentāni kāda jauna sieviete satvēra mana kofera rokturi un palīdzēja to nonest lejā. Vēl vairāk es biju pārsteigts pēc pāris minūtēm pie nākošajām trepēm. Atkal kāda trausla meitene melnā kleitiņā uzvaroši smaidīdama ātri paķēra smagā kofera otru rokturi un palīdzēja to nonest lejā pa trepēm un aizskrēja prom. Es biju šokā. Tik negaidīti pozitīvi sākās mana iepazīšanās ar Londonu un tās iedzīvotājiem. Vēl pēc brīža mēs jau bijām pie sava hoteļa, kas atradās Haidparka vienā stūrī un tieši pretī Krievijas vēstniecības ēkai (bijām liecinieki piketiem pret Krievijas nostāju Sīrijas jautājuma). Vakarā Trafalgaras skvērā bija pasaules čempionāta svinīgā atklāšanas ceremonija, uz kuru mēs devāmies kājām, nepaņemot līdz lietussargu. Protams sāka līt un nepārstāja ne brīdi. Vienā virzienā sanāca 5,5 km (attālums Rīgā – no Vecrīgas līdz Teikai), ko pieveicām 50 minūtēs. Un atpakaļ tāpat. Pastaiga pa Londonu un ielu šķērsošana noteikti nebija tā drošākā nodarbe, jo nekādīgi nespēju atcerēties, ka satiksme ir pretējā virzienā. Pati Londona ir ļoti tīra un sakopta. Publiskās tualetes lieliski uzturētas un bezmaksas (Haidparkā pa nakti ir slēgtas). Nākošās dienas rīts tradicionāli (man noteikti, jo Laimonis atzinās, ka no rītiem neskrien) sākās ar 6 km rīta skrējienu pa Haidparku un rītarosmi. Jāatzīmē, ka, neskatoties uz lietaino un vēso laiku (ap 11 grādi), parkā bija ļoti daudz skrējēju, kas pārsvarā ģērbušies īsajos tērpos un daži skrēja arī nepieklājīgi lielā ātrumā. Tāpat parkā ir ļoti daudz dažādu putnu un arī vāverītes. Ir arī ierīkotas zirgu skriešanas trases un suņu laukumi. Pēcpusdien laiks uzlabojas, tāpēc mēs salikām savus divriteņus un devāmies braucienā pa Londonu. Sākumā protams bija bailes, jo nav pierasta satiksme pretējā virzienā, taču ar laiku apradām veikli iekļaujoties auto straumē. Jāatzīmē, ka pret riteņbraucējiem ir ļoti pozitīva attieksme. Vietējie velobraucēji spraucās starp mašīnām, mainīja braukšanas virzienus, taču auto vadītāji to visu uztvēra absolūti mierīgi. Pa trotuāriem Londonā ar divriteni braukt ir aizliegts. Arī Haidparkā velosipēdistiem ir atsevišķi celiņi, pa pārējiem braukšana aizliegta – sods 50 mārciņas (Ls.42). Atgriežoties viesnīcā, mums tās personāls pateica, ka velosipēdi ir jāatstāj ārpus ēkas, pieķēdējot ar ķēdi. Tomēr izdevās iestāstīt, ka tie ir dārgi sacīkšu riteņi, ka mums jāpiedalās pasaules čempionātā un tāpēc ārā tos atstāt nedrīkst. Vēl pa satiksmi runājot, jāatzīmē, ka nekādus fotoradarus nekur uz ielām nemanīju. Vienā vietā redzēju, ka „Porsche” džipam bija uzlikts riteņu klamburs. Ēdām savā numurā un ēst gatavojām paši. Ēdienkartē bija enerģētisks uzturs - olīveļļā apcepti un uzvārīti rīsi ar dārzeņu piedevām – 4 x dienā. Brokastīs un vakariņās – rudzu maize ar līdzpaņemto Latvijas gaļu un sieru. Suņmaizes (hotdogus), kas te pārdevās uz katra stūra, nepirkām. Trafalgaras skvērā bija iekārtota tādā kā triatlona nometne, kur visu dienu uz ekrāniem tika demonstrēta sacensību tiešraide no Haidparka. Turpat atradās arī liela vanna, kurā pret straumi peldēja triatlonists. Blakus bija velo un skriešanas trenažieri ar sportistiem. Tādējādi tika demonstrēts triatlons kustībā. Sacensības Haidparkā notika katru dienu – junioriem, U-23 grupām, paraatlētiem, sprinta distancē un standarta distancē. Un katru dienu lija. Un bija auksts. Velo trase sprinta distancei (20 km) bija izveidota Haidparka teritorijā, tajā bija daudz pagriezienu un „guļošo policistu”. Standarta olimpiskās distances velotrase (40 km) jau izlocījās ārā no Haidparka gāja gar Bekinghemas pili, Big Benu un Viktorijas krastmalu gar Temzu. Tas jau bija svētdien, kas satiksme šajās ielās bija apturēta un gar braucamo daļu bija izvietoti vairāki kilometri norobežojošo sētiņu. Grūti pat iedomāties, cik organizatoriem izmaksāja šāda Londonas pilsētas centra satiksmes slēgšana. Piektdien no rīta tika dots starts vecuma grupām (age groups) sprinta distancē (750 m+20 km+5 km). Šeit fenomenālu sniegumu parādīja 55 gadus vecais daugavpilietis Anatolijs Levša, izcīnot Latvijai zelta medaļu M55 vecuma grupā. No peldēšanas Anatolijs iznāca kā ceturtais, taču ļoti ātri pārģērbās, labi nobrauca ar riteni un skriešanā (5 km – 18:19) nosargāja savu 1.vietu. 2.vietas ieguvējs vācietis Ralfs Laermans atpalika no Anatolija 55 sekundes. Piektdienas pēcpusdienu kājām devāmies atkal Londonas centru. Nolēmām , ka tomēr ir nepieciešams izbraukt ar Londonas panorāmas ratu (it kā obligātais pasākums). Vareni izbrīnija tas , ka uz Vestminsteras tilta kādās sešās vietās bija iekārtojušies... uzpirksteņu spēlmaņi. Atkal jau pierastās žestikulācijas, naudas žūkšņu vicināšana garāmgājējiem gar degunu ar izsaucieniem, ka tu esi vinnējis un tev tā nauda jāņem. Uz panorāmas ratu biļetes ( Ls.16 /personai) nopirkām 10 minūšu laikā un vēl 10 minūtēs jau tikām tajā iekšā. Kaut kādās 15 minūtēs apbraucām apli un kāpām laukā. Man nekādus īpašus iespaidus šis brauciens ar ratu neatstāja.Pārsteidza gan kaut kas cits – turpat blakus esošais gājēju tilts, precīzāk – 2 gājēju tilti pāri Temzai.Tie atradās abās pusēs dzelzceļa tiltam un bija nobalstīti uz dzelzceļa tilta pamatiem. Tieši tā savulaik iedomājos būvēt gājēju tiltu pār Gauju Carnikavā blakus esošajam dzelzceļa tiltam. Angļi bija domājuši līdzīgi un to arī realizējuši, bet Carnikavā šī ideja tika atmesta kā nerealizējama. Pēcpusdienā vēl apmeklējām paraatlētu triatlona sacensības. Cilvēki bez kājām un rokām peld, brauc ar ratiņiem, divriteņiem vai speciāliem trīsriteņiem un pēc tam skrien ar protēzēm ... . Skats ir iespaidīgs. Un šo cilvēku gribasspēks arī. Vakarā vietējo latviešu krodziņā tikāmies ar Igaunijas un Baltkrievijas (sieviete)triatlona federācijas prezidentiem, lai paēstu nelielas svētku vakariņas , ko par godu pasaules čempiona izcīnītajam titulam uzsauca Latvijas triatlona federācijas prezidents Vilnis Priedītis. Te varēja iedzert Bauskas alu , apēst karbonādi ar sutinātiem kāpostiem. Pats pasaules čempions gan neatbrauca, jo dzīvoja patālu ārpus Londonas pie saviem radiem. Sestdienas rīts sākās ar kārtējo 5 km rīta rosmi. Laimonis jau vīpsnāja, ka viņam šīs manas rītarosmes komplektā ar ikdienas 10-12 km pastaigām pa Londonu jau atgādināja kārtīgus treniņus. Vēlāk gājām skatīties sieviešu elites grupas sacensības. Jāsaka gan , ka organizatori ir sacensību vietu ir sakārtojuši tā, ka piekļūt kaut kur labā vietā startā un finišā var tikai nopērkot ieejas biļeti. Tas pats ar fotogrāfēšanu – kaut ko nobildēt varēja tikai ar fotoaparātu ar spēcīgu optiku. Arī tā bija sacensību organizatoru biznesa sastāvdaļa, jo pēc nedēļas pa e-pastu tika atsūtīts piedāvājums iegādāties sacensību fotogrāfijas. Vienas fotogrāfijas faila lejuplādes cena – 20 mārciņas (Ls.16,80), 12 fotogrāfiju paka – 46 mārciņas (Ls.37,80). Pirms braukšanas uz Londonu iegādājos lielisku Sony kompaktkameru DSC-HX50 ar izcilu 30x optisko zūmu, kas no rokas milzīgā attālumā ļāva bildēt asus (attēls tiek automātiski digitāli apstrādāts dažas sekundes) fotoattēlus. Arī video ieraksta kvalitāte fotokamerai ir ļoti izcila. Manā fotoalbumā esošās Londonas sacensību bildes man palīdzēja uzņemt mana brālēna meita Irēna, kas dzīvo netālu no Londonas. Nolēmām , ka prātīgāk būtu nesalt , bet gan iet mājās un gatavoties chek-in procedūrai mikszonā , lai kaut ko neaizmirstu. Chek-in procedūra katrai vecuma grupai notika stingri pēc grafika. Vispirms triatlona parkā velo servisa nodalījumā starp vairākiem pumpjiem atradām labu , ar ko uzpumpējam velo riepas. Aizmugurējā -10 bāri, priekšējā-9. Pie ieejas prasīja uzrādīt ķiveri ar uzlīmētiem numuriem, velosipēdu ar uzlīmētu numuru , tērpu, uz kura jābūt uzvārdam, valsts nosaukumam un ITU emblēmai. Šeit būtu vietā atzīmēt, ka Latvijas sportisti galvenokārt (LTF iedeva t-kreklu ar Latvijas simboliku un organizēja triatlona triko iegādi) paši rūpējās par saviem tērpiem, inventāru, dzīvošanu, nokļūšanu Londonā un dalības maksu par sacensībām. Piemēram, triatlona triko ar Latvijas logo un dalībnieka uzvārdu izmaksāja Ls.85. Es papildus sacensībām nopirku ūdensnecaulaidīgu OneWay jaku, ko noekipēju ar uzrakstu ” Latvian triathlon team” uz muguras un ar Latvijas karodziņu ar vārdu uz krūtīm. Jāsaka, ka šī jaka mani paglāba no izmirkšanas un nosalšanas, nokļūstot no Latvijas 25 grādiem Londonas 10 grādos. Otrkārt, mani daudzkārt apturēja un lūdza atļauju nofotogrāfēt arī no mugurpuses, lai fiksētu valsts nosaukumu. Tērpi ar valsts simboliku ir pasaules čempionātu un arī citu starptautisku sacensību neatņemama sastāvdaļa un būtu labi, ja arī Latvjai tādi būtu, kaut vai par savu naudu pirkti. Izmantojām arī Carnikavas sporta centra spilgtās veloformas jakas , taču Latvijas vārda uz tām nebija. To vajadzētu paturēt prātā drukājot nākošos tērpus. Daudzi satina velosipēdus celofānos, lai lietus nesamērcē. Devāmies uz viesnīcu atpūsties un gatavoties rītdienas startam. Svētdiena,15.septembris. Kaut kā negulējās. Pamodāmies jau plkst.1, pēc tam tramīgi nogulējām līdz 5. Ātri uzēdām cepumus ar medu, paņemām sagatavotās HIGH5 sporta dzēriena pudeles, apģērbu un devāmies uz mikszonu. Ieeja mikszonā tiek slēgta 30 minūtes pirms pirmā starta t.i. 6:30. Izgājām no viesnīcas , paskatījāmies debesīs un ieraudzījām zvaigznes – gluži vai neticami -pēc vairāku dienu nepārtrauktas līņāšanas. Haidparka apkārtnē kūsāja dzīvība. Šoreiz jau mikszonā iekļūšana ātrāka-pietika uzrādīt dalībnieka aproci. Gaisa temperatūra ap 8 grādiem, ūdens siltāks- ap 15 grādiem. Atbrīvoju savu velo no plēvēm, ieliku pedāļos velokurpes un piesēju ar gumijām, ieliku pareizajā ātrumā, ieliku turētajā velo pudeli, velo datoru uzliku pa nullēm, novietoju uz stūres ķiveri un tajā iekšā brilles, noliku skriešanas krosenes un tajās ieliku 2 želejas. Visu lieko (dvieļus u.t.t.) organizatori pēc tam savāks un sametīs kaudzē ārpus mikszonas. Jau tika ziņots, ka līdz mikszonas slēgšanai atlikušas 5 minūtes. Vēlreiz uzmetu skatu velosipēdam. It kā viss kārtībā. Bet - nē ! Pamanīju , ka velo kurpēm esmu aizmirsis izvilkt savilces, lai varētu iedabūt kurpē kāju. Gandrīz vai sirds apstājās, izvilku un devos prom. Distancē man šāda kļūda varētu izmaksāt vismaz 30 sekundes ! Kājās atstāju frotē zeķes un peldēšanas čības. Citi pa slapjo zāli un dubļiem gāja ar plikām kājām, bet līdz startam plkst. 8:25 man vēl bija veselas 2 stundas. Manā vecuma grupā M55 startēja 120 cilvēki tāpēc organizatori to bija sadalījuši 2 daļās pa 60 katrā. Anatoliju Levšu iedalīja pirmajā grupā (starts 8:20), bet mani otrajā - starts pēc 5 minūtēm. Žēl, bet neko darīt, laikam dalīja pēc vecumiem-jaunākos 1. grupā, vecākos-otrajā. Vēl pēc brīža paziņoja, ka sakarā ar aukstajiem laika apstākļiem, peldēšanas distance ...samazināta uz pusi. Šokējošs jaunums man, jo cerēju peldēšanā iegūt pārsvaru pār konkurentiem skrējējiem. Vispār jau negodīgi. Neko darīt. Jāpakļaujas. Velku hidrotērpu, jo tajā siltāk. Iegājām startā zonā un tajā vēl bija jāgaida šausmīgi garas 20 minūtes. Saule jau lēca, laiks auksts, bet saulains un pats galvenais –asfalts sauss. Mūs aizved uz pontonu. Visi nostājamies vienā rindā. Pēc komandes apsēžamies, kājas ūdenī.Ūdens nemaz neliekas auksts. Skatos uz priekšu koncentrējos. Jāpeld līdz bojai , tad pa kreisi līdz nākamajai, tad atpakaļvirzienā, tad atkal pa kreisi un skrienam ārā. Peldbrilles neslapinu, uzvelku pēdējā brīdī, lai neaizsvīst. Komanda: „Lēkt ūdenī ! „ Ar vienu roku jāturas pie malas. Es neturos un man tiesnesis aizrāda. Es pieķeros un atskan starta signāls. Aiziet ! Galva ūdenī un griežu cik var bez elpas, lai izrautos priekšā. Tas arī izdodas bez lielas piepūles. Peldu uz pirmo boju. Pie tās esmu pirmais. Pagriežos pa kreisi. Peldu un vēlreiz pagriežos pa kreisi, peldu atpakaļ. Mēģinu saskatīt boju, taču izņemot sauli neko neredzu. Turpinu peldēt. Domāju , ka jāorientējas pēc krasta, taču nesanāk. Turpinu kaut kur peldēt. Kad beidzot ieraugu boju, tad tā atrodas pa labi 50 m āttālumā apmēram 45 grādu leņķī pret manu kursu. Strauji mainu virzienu. Tur jau satieku atpalicējus no iepriekšējā peldējuma. Appeldu boju un peldu uz nākošo, kuru jau tagad redzu. Traucē atpalikušie peldētāji. Apdzenu tos pa dažādām pusēm un tuvojos pontonam. Rāpjos ārā un skrienu uz mikszonu-līdz tai kādi 300 m vai vairāk. Hidrotērpu sāku vilkt nost tikai tuvojoties velosipēdam, jo novilktās rokas man traucē skriet. Meklēju savus vārtus starp 1300 un 1500. Skrienu iekšā. Manam ritenim jābūt pretī kokam. Viss raibs, ņirb gar acīm – gan numuri gan velosipēdi. Atrodu savējo. Novelku hidrotērpu. Uzvelku brilles, ķiveri, numuru ar jostu, paķeru velo un skriešus uz izeju. Kāpju uz riteņa , sāku mīt velku kājās velokurpes. Blakusbraucošo nav, neviens netraucē. Uzņemu ātrumu. Pirmā apļa daļa pa Haidparka teritoriju. Ātrums ap 40 km/h. Seko 90 grādu pagrieziens pa labi, vairāki „gulošie policisti” , ātrums krītās. Pagrieziens par 180 grādiem, atkal par 90 un izskatās , ka no parka laukā. Gar Bekinghemas pili ārā uz Temzas krastmalu. Asfalta segums nav izcils , daudzās vietās ielāpi. Jābrauc arī caur tuneli. Pagaidām es visus apdzenu, bet mani – neviens. Jāveic 2 apļi pa 20 km. Vienubrīd auksts , stiprs pretvējš. Interesanti, ka otrajā aplī tas nomainās uz pretējo pusi. Otrā apļa vidū mani apdzen viens un tad otrs riteņbraucējs. Gaiss ir auksts, taču azartā neko nejūt. Esmu taču tikai plānajā, slapjajā triko 10 grādos. Noskatos, ka kāds maina riepu. Man nav ko mainīt, tāpēc ceru, ka nepārduršos. Vidējais ātrums turas uz 36,3 km/h. Tuvojos mikszonai , velku kājas ārā no velokurpēm, nolecu no velo un skrienu uz savu vietu, uzkaru riteni, cenšos attaisīt savu aerodinamisko veloķiveri ...un nevaru. Mēģinu gan tā gan tā. Kaut kas noburts ! (ikdienā lietoju citu ķiveri, kura ir savādāks saslēgšanas mehānisms, bet šeit visas kustības notiek automātiski). Pēc kādām 10 sekundēm, kas līdzinās mūžībai, nodabūju nost ķiveri, paņemu želejas, uzvelku krosenes un aiziet. Jāskrien 3 apļi – kopā 10 km. Atkal daudzus apdzenu, bet arī mani apdzen. Iesēžos astē vienam anglim no M55A grupas. Turos. Aplis iet pa Haidparku apkārt Serpentīna ezeram un pāri tiltam. Neko nevar saprast, kur ir sāncēnši, jo numuri visiem priekšā. Pirms katra apļa apēdu pa želejai. Pirms finiša pagrieziena distance iet lēzeni uz leju, tur paātrinos un šķiet, ka viens ieskrienu finiša koridorī . Tā arī finišēju. Skriešanas laiks 45:10. Saņemu finišētāja medaļu. Eju uz izeju. Jūtos labi. Pēc kāda brīža uzzinu , ka Anatolijam 2.vieta, bet man 23. Eju pārģērbties, uztaisu bildes piemiņai. Pēc kāda laiciņa finišē arī Laimonis savā M60 grupā. Es viņu vienreiz apdzinu ar riteni un vienreiz skriešanā. Viņš ir smaidīgs un apmierināts ar paveikto. Līdz galam ir tikts un tehnika nepievīla. Daudzi finišē, tos sagaida ģimenes, tuvinieki, draugi. Pasaules čempionāta sacensības ir beigušās. Arī saulīte pārstāja spīdēt, pastiprinājās vējš un sāka līt. Kā jau Londonā. Mēs savācām velosipēdus un devāmies uz savu 1,5 km attālo viesnīcu. Vīriešu elites maču pēc karstas dušas un vannas noskatījāmies viesnīcas numuriņā pa televizoru. Izjaucām riteņus , salikām tos koferos, sapakojām visas mantas un devāmies uz apbalvošanas ceremoniju uz Trafalgaras skvēru. Šoreiz jau bijām bruņojušies ar lietussargu un plēvēm. Maigi izsakoties , apbalvošanas ceremonija bija pilnīgi „garām”. Vai tas tika darīts apzināti, vai tiešām pasākuma vadītājs ( it kā esot Eurosport komentētājs) bija absolūts nejēga. Būtība bija tāda . Nosauca uzvarētājus vecuma grupā, tie no pūļa kāpa uz skatuves, nostājās pie vai uz pjedestāla.Kāds viņus tur uzsāka apbalvot. Pasākuma vadītājs, pa to laiku skatoties pūlī un ar muguru stāvot pret pjedestālu, turpināja saukt nākošās vecuma grupas uzvarētājus. Kad viņš tos bija nosaucis, tad beidzot pagriezās pret pjedestālu un teica : „Paldies” (respektīvi ātrāk atbrīvojiet pjedestālu). Un tā tālāk. Tādu absurda teātri vēl nekad un nekur nebija gadījies redzēt. Par rezultātiem. Savā vecuma grupā 55-59 gadi ar saviem 58 gadiem biju „vecākajā” galā. Pasaules līmenī katram vecuma gadam ir būtiska nozīme. Anatolijam Levšam (55) šis čempionāts bija visizdevīgākais, ko viņš arī mērķtiecīgi izmantoja, izcīnot 1.vietu sprintā un otro vietu saīsinātajā olimpiskajā distancē. To, ka Anatolijs varētu kļūt par pasaules čempionu pareģoju publiski jau iepriekš, vērojot viņa izcilos sniegumus šajā sezonā. Konkrētāk par olimpisko distanci. Rezultātu kopsavilkums. Peldēšana. Distance samazināta uz pusi – 750 m . 1.vietai - 10:37. Anatolijam Levšam(AL) – 4.v. 10:53 (+16 sek), Raimondam Garenčikam(RG)-5.v.10:57(+20 sek) . T1 mikszona. 1.vietai- 2:54 . AL– 3.v.2:57(+3 sek), RG-19.v.3:21(+27 sek) Velo. 40 km. 1.vieta 1:01,45 ( 38,9 km/h), AL – 13.v.1:05,02 (36,9 km/h) (+3:17 ) , RG – 30.v. 1:06,32(36,1 km/h)(+4:47). T2 mikszona. 1.vietai-2:40, AL- 4.v.2:54(+14 sek),RG- 25.v.3:21(+41 sek). Skriešana.10 km. 1.vietai - 35:54 , AL -3.v. 38:53 (+2:59), RG – 49.v.45:10(+9:26). Finišs. 1.vieta - Alfred Caprez no Šveices 1:59,14., Anatolijs Levša -2.v. 2:00,38(+1:24), R.Garenčiks- 23.v. 2:09,20(+10,06). Secinājumi. Peldēšana mums abiem ir labā līmenī. Ja būtu pilna distance , tad rezultāti arī būtu objektīvāki. Mikszonas. Tās Anatolijs veicis tradicionāli izcili. To viņš veikli dara arī Latvijas mačos. Skatieties un mācieties. Man arī salīdzinoši augsta vieta, taču kļūdas bija un skaidri zinu , kur piestrādāt. Velobraukšana. Te nu mums abiem ir tas vājais posms, kur ir lielas rezerves. Jātrenējas. Es gan braucu ar parasto sacīkšu velo ar guļstūri, individuālās braukšanas velo droši vien uzlabotu rezultātu. Skriešana. `Anatolijs skrien izcili un Latvijā to zin visi. Rezultāts 45:10 man ir visu laiku labākais taču, lai pēc 2 gadiem V60 grupā cīnītos par augstām vietām, vajadzētu skriet ap 42:00, kas būtībā nav neiespējami. Vēl salīdzinājumam. Šā gada Londonas M60 grupas uzvarētāja rezultāts bija 2:09,34(12:19+1:08,31+41:51), bet manējais 2:09,20(10:57+1:06,32+45:10). Tā kā jāuztur optimisms, jātrenējas un jāiegaumē, ka iespējams ir viss. Aivaram Uzulam(50) no Daugavpils salīdzinoši vājā peldēšana un arī velo ar neļāva ierindoties augstākā vietā par 30. rezultātu 2:02,02, kaut arī Aivars V50 grupā bija „visjaunākais”. Laimonim Daugavietim(63) no Carnikavas debijas starts M60 grupā un 75.vieta 81 dalībnieku konkurencē. Vāja peldēšana un velo. Gints Skroderis (26) no Daugavpils M25 grupā ar rezultātu 01:59,42 ( 12:10 + 1:04,38 + 37:11) izcīnīja 71.vietu 119 dalībnieku konkurencē. Rezultāts par 30 sekundēm sliktāks par M55 grupas uzvarētāja rezultātu un par veselām 14 minūtēm atpaliek no savas – M25 grupas uzvarētāja rezultāta. Ir kur tiekties. Sindija Veinberga(20) no Dobeles startēja sprinta distancē un W20 grupā no 47 dalībniecēm izcīnīja 28.vietu – 1:24,54, no 1.vietas atpaliekot 12:29. Domāju, ka nav tik traģiski, jo katrā veidā var nomest pa 1-2 minūtēm un tad jau tuvoties kādai 15.vietai. Anglijā dzīvojošā Natālija Andrejeva W30 grupā olimpiskajā distancē 101 dalībnieces konkurencē ierindojās 99.vietā ar rezultātu 2:45,32 , no uzvarētājas atpaliekot turpat 50 minūtes. Kopsavilkumā, pateicoties Anatolija Levšas sniegumam, nāciju konkurencē Latvija izcīnīja augsto 14.vietu. Krievijai vispār tikai viena 3.vieta W60 grupā. Labs darbiņš, kas padarīts. Kad mēs apbalvošanas ceremonijā bijām pamatīgi izlijuši un izsalušies, devāmies uz netālo organizatoru sarūpēto „TIGER TIGER” naktsklubu ( biļete Ls.8.40). Tur varēja padejot un iedzert angļu alu(Ls.4/0,5 l ). Ilgi gan tur neaizkavējamies, jo nākošajā rītā plkst.6 jābrauc mājup. Atkal sekoja 5 km pastaiga mājup caur Haidparku, pēdējā mantu sakravāšana un devāmies pie miera ap 1 naktī. No rīta paēdām brokastis. Atslēgas atstājām uz galda, jo recepcija strādāja tikai no plkst.9 . Uzliku plecos mazo mugursomu un stūmu pa durvīm ārā koridorī savu lielo koferi. Arī Laimonis (kamēr durvis vaļā) nolēma sekot man pa pēdām, izstumjot savu kasti. Tajā brīdī numuriņa durvis, kas bija aprīkotas ar aizvērēju un šlepera atslēgu, nodevīgi aizkrita ciet. Laimonis tikai paspēja pateikt : „Nu ir sūdi !”. Izrādās iekšā palika viņa mugursoma ar tās mašīnas atslēgām, kas stāvēja lidostas „Rīga” stāvvietā un gaidīja mūs atlidojam. Lielākā laime bija, ka dokumenti un maks bija palikuši kabatā. Ātri nolēmām, ka soma jātstāj un jābrauc uz lidostu. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāsaka , ka somu tajā pašā dienā paņēma Latvijas triatlona federācijas ģenerālsekretārs Kārlis Kalniņš, kas uz Rīgu izlidoja nākošajā dienā. Laimīgi un krietni savlaicīgi nokļuvām Getvikas lidostā un pēc tam arī Rīgā. Piecu dienu ceļojums uz Londonu bija beidzies. Iespaidi un fotogrāfijas ir palikuši. Foto albums šeit: https://plus.google.com/u/2/photos/114923553522241811071/albums/5924539720124610961

Motīvi.
Par to ka Lietuvas triatlonisti grib rīkot „Puse dienas”(pareizāk jau būtu bijis – „nakts”) jeb 12 stundu peldējumu uzzināju no ielūguma, kas tika nopublicēts Latvijas triatlona mājas lapā. Mani tas ieintreģēja , jo pasākums solījās būt neikdienišķs. Tas bija zināms izaicinājums. Aprunājos ar triatlonistiem kolēģiem, taču neviens īpaši pa nakti no plkst.20.00-08.00 rītā peldēt nerāvās un ieteica man kā peldētājam izmēģināt spēkus. Zinot slavenā lietuvieša mana vienaudža(man 56, viņam 53) Vidmantas Urbanas peldēšanas varoņdarbus(pēdējais pāris gadus atpakaļ no Zviedrijas uz Gotlandi un uz Lietuvu, ko pārtrauca vētras dēļ), nolēmu pieteikties un atbalstīt šīs sacensības. Jūtūbā arī atradu kādu 30 km garu peldējumu Vidusjūrā Grieķijā no Kalamati pilsētas uz Koroni, kuru uzvarētājs grieķis pieveica 7 stundās 25 minūtēs. Mēs jau arī varētu pamēģināt pārpeldēt, piemēram, Irbes jūras šaurumu no Mazirbes uz Sāremas salu, kur attālums ir tieši 30 km....ka tikai kuģu satiksmei netraucētu.
Gatavošanās.
Protams, ka pusotra mēneša laikā sagatavoties tādam pasākumam no nulles nav iespējams. Pamats – iestrādāta izturības bāze man ir. Sāku peldēt 2 reizes nedēļā garākus gabalus bez apstājas. Sākumā pa 6 km, tad pa 7 un beigās pa 8 km. Pa vidu slēpoju ne mazāk kā 2-2,5 stundas dienā. Treniņā peldēju 7 km 1:55 un 8 km 2:20. Izmēģināju dažādus ātruma režīmus. Ja sāku simtus peldēt pa 1:30-35, tad pēdējos km veicu , jau pa 1:50. Nepatīkami bija , ka pēc 7 km katrreiz kāju ikros iemetās krampji. Lietoju katru dienu no rīta pēc brokastīm pa tabletei Magvit B6 un pēdējo nedēļu pēc Viestura Lejiņa ieteikuma ikdienas pa 2 (kalcija&magnija&cinka) tabletēm. Pēdējo nedēļu centos ēst arī ogļhidrātiem bagātu ēdienu. Pēc Anatolija Levšas ieteikuma pēdējās trīs dienas atpūtos.
Ēšana un dzeršana sacensību laikā.
Visi , kas nodarbojas ar izturības sporta veidiem zina, ka bez pareizas ēšanas un dzeršanas izredzes finišēt ir tuvas nullei. Izpētot nelielo pieredzi, ko varēja sameklēt internetā, un apkopojot ar Anatolija ieteikumiem(viņš savulaik trīskāršo aironmenu uzsāka ar 11,4 km peldējumu baseinā) sastādīju savu peldēšanas sacensību ēdienkarti. Dzērieni – Isodrink pulvera ( bundža 400 g)šķīdums ūdenī (man šī bundža bija kā balva par izcīnīto vietu kādās sacensībās) un 2 gab. Maxim želejas 100 g iepakojums – katri 100 g izšķīdināti ūdenī 600 g velo pudelē. Pie Maxim želejas esmu pieradis jau vairāku gadu garumā. Tad sataisīju termosā vistas buljonu ar nūdelēm. Tad bija banāni 2 kg. Kafija. Sālīti gurķi.Anatolijs vēl ieteica kolu – daudz cukura, kofeīns, taču man ir psiholoģiski aizspriedumi pret šo produktu, pie tam tas ir gāzēts, kas nu ir pagalam kaitīgi. Jau treniņos konstatēju, ka peldot ar nelielu pulsu, izdzertais šķidrums nevis izsvīst, bet gan piedzen urīnpūsli un dzert pat īpaši neprasās( vēl jau sanāk pa brīdim netīšām „ieķert” baseina ūdeni),kas protams ir mānīga sajūta. Ēšanas un dzeršanas ritmu izvēlējos – ik pa pusstundai, sākot pēc pirmās stundas.
Sacensības.
Uz sacensībām ierados 2 stundas pirms starta. Mani pavadīja mans draugs, institūta grupas biedrs Egons Rutkovskis , kas reizē arī bija ēdienu un dzērienu pasniedzējs, fotogrāfs un video filmētājs , darbību dokumentētājs un šoferis turp - atpakaļ. Sanesām savas mantas baseinā. Man līdzi vēl bija plastmasas atpūtas krēsls, kuru vienu reizi tomēr izmantoju. Baseinam tikai 4 celiņi. Dziļums tālākajā galā 5 m. Man tika iedalīts 2.celiņš kopā ar man labi pazīstamo 26-gadīgo Lietuvas izlases triatlonistu Laurynas Urbšys. Vienojamies , ka peldēsim celiņā nevis pa apli, bet katrs pa savu pusi. Otrā pusē 1.celiņā mana „kaimiņiene” bija labākā Lietuvas triatloniste 28 – gadīgā Alina Padleckaite. Kopā ar Alinu vienā celiņā peldēja Lietuvas triatlona federācijas viceprezidents un galvenais sacensību sponsors un organizētājs 39 –gadīgais Dainius Kopūstas. Jāpiebilst, ka Dainiusu vairākus gadus atpakaļ notrieca automašīna, stipri sakropļojot kāju un roku, taču šī cilvēka gribasspēks dara brīnumus un nu viņš startē triatlona sacensībās.
Un tā gatavojamies startam. Neviens īpaši neiesildās. Es esmu vienīgais dalībnieks no Latvijas un man par godu ir izkārts Latvijas karogs. Tāpēc jācenšas būt līmenī.
Peldcepuri nevilku, jo man tā ļoti nospiež galvu. Ausīs iebāzu aizbāžņus. Tos iegādājos speciāli šīm sacensībām, jo treniņos peldot vairāk par 6 km, mainoties spiedienam, ausīs dziļāk ieplūda ūdens, radot diskomforta sajūtu. Arī peldbrilles jaunas, gumijas ap galvu minimāli nostieptas. 
Plkst.20.00 un starts. Aiziet ! Laurynas uzreiz aiziet man garām, bet es nesteidzoties ar garu airējienu peldu. Biju plānojis peldēt 3 km stundā, taču pirmajā stundā sanāk 3,5 km. Jūtos labi. Dzeru un ēdu 21:00, tad 21:30.
22:00. Divās stundās nopeldēti 6850 (2. stundā – 3350 m). Nevajag trakot ! Ēdu kumosu banāna un uzdzeru gan vienu , gan otru dzērienu. Buļjonu un kafiju atstāju rīta cēlienam.
23:00. Nopeldēti 10250 m (3.stundā - 3400 m). Ātrums ap 1:48/100m. Pamainu veidus-papeldu uz muguras un brasā. Man ir trešais labākais rezultāts. Ātrums krītas uz 1:50-1:55/100m. 23:30 ir apēsts pirmais banāns. Jāatzīst, ka banāni „ēdās” ļoti labi arī turpmāk. Pagaidām no kāju krampjiem nav ne ziņas, ne miņas.
00:00.Nopeldēti 13350 m (4.stundā -3100 m).Man ir 2.vieta.Laurynas 1.vietā ar 14250m.Sāk pagurt rokas. Kājas cenšos izmantot tikai lai atgrūstos no sienas. Katru reizi apēdu pa ½ banānam un dzeru abus dzērienus. Ēdienreizēs apstājos uz ne vairāk kā 20 sekundēm. To man pirms šīm sacensībām ieteica lietuviešu triatlona leģenda Vidmantas Urbonas, jo apstājoties ilgāk , krītās pulss, ko organismam grūtāk atjaunot(papildus slodze).Pateikšu vēl, ka savulaik V.Urbonas šajā baseinā bez apstājas veica 100 km !!!! 
01:00.Nopeldēti 16300 m(5.stundā – 2950 m).Man 2.vieta aiz Laurynas. Abi kāpjam ārā un taisām pirmo pauzi(pārējie jau pauzējuši vairākkārt). Atpūta ar dušu 25 minūtes. Pēc atpūtas ātrums pieaug līdz 1:43/100m. Varbūt, ka nevajadzēja trakot, taču pēc atpūtas peldējās ļoti labi un pat uzsāku iedzīt Laurynas.
02:00. Nopeldēti 18350 m (6.stundā – 2050 m pie tam 35 minūtēs). Ātrums 1:43/100 m. Uzēdu, padzeru,100 m atpūšos brasā un turpinu ātri pa 1:46/100m peldēt kraulā. Tad 10 minūtes atpūšos krēslā , atbrīvojot rokas un 2:38 nopeldu tieši 20 000 m. Informators paziņo, ka daži dalībnieki devušies atpūsties un atgriezīsies baseinā plkst.5. Peldēt grūti – ļoti sāp pleci-grūti roku izvilkt no ūdens.
03:00. Nopeldēti 21000 m (7.stundā – 2650 m). Esmu stabili otrais aiz Laurynasa, atpaliekot no viņa 1850 m. Šausmīgi sāp pleci. Kraulā rokas no ūdens velku ārā sakostiem zobiem.03:10 apstājos un izkāpju no baseina. Arī Alīna mocās ar plecu sāpēm. Man klāt pienāk Urbonas un paskaidro, ka tā tas mēdzot būt un iesaka pakarāties izstieptās rokās , kā arī iziet no baseina telpas koridorī paelpot svaigāku gaisu. Mazliet atpūšos, pirmoreiz uzēdu buljonu un konstatēju, ka tas ir lielisks. 3:40 turpinu peldēt. Ātrums 2:02/100m. Šausmīgi sāp pleci. Airēt varu, taču rokas vairs nevaru izcelt no ūdens.( Vēlāk parēķināju, ka peldot ar katru roku 25 metros tiek izdarīti vismaz 10 vēzieni, t.i. 100m -40, 1 km – 400 un 20 km 8000 vēzienu. Pamēģini katru roku pacelt 8000 reizes ... un te nu ir rezultāts. Kādreiz taču jaunībā treniņos ganteles bija jācilā sev priekšā stāvus taisnās rokās no apakšas uz augšu. To arī tagad vajadzēja savlaicīgi trenēt, tad problēmas izpaliktu.
04:00.Nopeldēti 22300 m(8.stundā ar lielo 30 min atpūtu tikai 1300 m). Laurynasam par 3 km vairāk, Alina atpaliek no manis vairs tikai 800 m. Peldu brasā ar ātrumu 2:30/100 m un mazliet uz muguras. 04:30 ēšanas laiks. Egons ir sarēķinājis, ka pavisam kopā esmu izlietojis 750 ml Maxim želejas šķidruma, 1250 ml Isodrink šķidruma un 1 krūzīti vistas buljona. Banānus gan ēdu pa pus banānam katru pusstundu – tie ēdas ļoti labi. Mēģinu nopeldēt 150 kraulā un atkal pāreju uz brasu.
05:00. Nopeldēti 24700 m (9.stundā – 2400 m, no tiem kraulā tikai 150 m). 
05:08 Nopeldēti maģiskie 25 000 m ! Paēdu un peldu tālāk. Kraulā vairs nepeldu vispār. Brasā ātrums no 2:40-3:00/100 m. Brīnos , ka kājas tur un nevelk krampjus. Ar labo kāju brasa īstu atgrūdienu gan netaisu, jo man vēl tā ir sāpīga pēc 4 mēnešu atpakaļ veiktās meniska operācijas. Mēģinu to vienkārši slidināt, taču ik pēc brīža aizmirstos un tad sāpes celī mani atgriež realitātē un atkal sāku slidināt. Mani kaimiņi Laurynas un Alina nepeld bez pārtraukuma, bet gan ar pārtraukumiem atpūtai.
06:00. Nopeldēti 26850 m (10.stundā – 2150 m, Laurinasam – 2350 m, Alinai – 1700 m). Laurynas ir jau saniedzis 29000 m, bet Alina 25000 m. 6:30 – peldu joprojām brasā ar ātrumu ap 3:00/100 m. 6:35- ieēdu, nopeldēti 28050 m. Alina vairs nepeld, laikam atpūšas. Laurynas kādu pusstundu atpūšas un tad pusstundā nopeld ap 2 km.
07:00. Nopeldēti 28900 m (11.stundā – 2050 m, Laurinasam – 1950 m, Alinai – 0 m). Atgriežas baseinā daļa peldētāju, kas aizgāja pēc 3.-4.peldēšanas stundas. Man līdz „manai Koroni pilsētai” atlikuši 1100 m. Nav jau kur palikt-jūras vidū taču nepaliksi ! 
7:10 ,ieēdu ,iedzeru, atlikuši 900 m.
7:20, brasā ātrums no 3:10/100 m.
7:34. ......30 000 m! Finišs! (atpūtai 11 stundās 32 minūtēs tika iztērētas 50 minūtes). Man pietiek. Kāpju ārā no baseina un eju uz dušu. Rokas nevaru pacelt, taču jūtos labi.
Apmēram 5 minūtes pasildījos dušā un gāju atpakaļ uz baseinu. Tad arī pēkšņi sagriezās galva. Paspēju uzsaukt Egonam, lai nāk šurp. Pa koridoru gar dušu aizkļuvu līdz pirmajām atslēgtajām durvīm(tas izrādījās baseina medpunkts) un atgūlos uz kušetes. Pēc brīža mani atrada Egons. Teicu, lai sameklē māsiņu. Atnāca māsiņa, iedeva paostīt ožamo spirtu un 2 tabletes validola, taču , kad mēģināju celties sēdus, atkal reiba galva un kratīja drebulis. Man sasedza un nolēma zvanīt „ātrajiem”, kas atrodas tepat kaimiņos. Un tiešām tie pēc 5 min bija klāt . Uztaisīja kardiogrammu, nomērīja pulsu , spiedienu un ...teica, ka aizvedīšot tomēr uz slimnīcu. Gribēju celties kājās, taču man neļāva. Uzlika uz mīkstajām nestuvēm un tādi mani kā „uzvarētāju” 6 cilvēki nesa no baseina ārā. Vēl mēģināju jokot -teicu , lai vismaz nenes ar kājām pa priekšu. Taču man atbildēja, ka tam neesot nozīmes. Vēl pēc piecām minūtēm biju slimnīcā. Tur uzņemšanā man nomērīja spiedienu un izsauca neiropatalogu. Atnāca kāda neapmierināta kundzīte , lika man piecelties, izstiept uz priekšu rokas , aizvērt acis un pieskarties pie deguna. Teicu, ka rokas nevaru pacelt... ja nu vienīgi ar viņas palīdzību. Tad viņa man piepalīdzēja. Vēl lika pasekot ar acīm pildspalvai. Un pateica, ka man slimnīcā nav ko darīt.
Tā nu apbalvošanas ceremonijas laiku pavadīju slimnīcā. Manā vietā diplomu un balvu saņēma Egons. Pirmajā vietā vīriem Laurynas Urbšis ar 32 km, otrā vieta man ar 30 km, trešajā vietā Dainius Kopūstas ar 20,550 km. Dāmām pirmā un vienīgā Alina Padleckaite ar 25 km .

Tādi nu tie piedzīvojumi. Un Egons mani aizveda līdz pašai mājai Carnikavā.
Egona dokumentētais - sabildētais, safilmētais, sarakstītais, kā arī dalībnieku saraksts un rezultāti šeit : 
https://picasaweb.google.com/garenciksr/PeldesanaBaseina30KmATVIROSPUSESPAROS12ValPLAUKIMOVARZYBOSPanevezys20110204#
P.S. Domāju, ka kādam , kas vēlas startēt līdzīgā pasākumā daudz kas var noderēt. Video var redzēt sacensību atmosfēru, ēšanu, peldēšanas ātrumu dažādos laikos, pagriezienus u.c. Gribu vēl pateikt, ka ar kunģi man problēmu nebija- nekas nesāpēja un diskomfortu neradīja. Ļoti labi ēdās banāni, arī buljons ļoti spēcināja(diemžēl saplīsa termoss un tas ar visu buljonu bija jāizmet). Kafija un sālītie gurķi palika neizmantoti-negribējās. Neskatoties uz to, ka briļļu siksniņas noregulēju maksimāli vaļīgi, pēc 10 stundām tomēr brilles bija stipri un sāpīgi nospiedušas acis. Varbūt ir vērts garajās distancēs tomēr lietot lielās triatlona brilles, kurām atbalsta laukums ap acīm ir daudz lielāks (Alina ar tādām peldēja). Kas attiecas uz manu pēcsacensību ģībšanu , tad domāju , ka tur pie vainas bija vispirms nogurums- arī negulēta nakts, tad tas , ka pēdējās vairākas stundas peldēju bez pauzēm, atrados horizontālā stāvoklī, varbūt arī ne īpaši labais gaiss baseinā. 
Raimonds Garenčiks

Neliela atkāpe. Viss turpmāk uzrakstītais būs ne tikai par sportu, bet par visu braucienu kopā .Tas pats jāsaka par bildēm. Ceru, ka lasītāji tur atradīs katrs sev kaut ko interesantu un noderīgu.Šajā rakstā esošās bildes var palielināt, noklikšķinot uz tām. 
Manam braucienam uz pasaules čempionātu iniciators bija Latvijas triatlona vecmeistars un leģenda Anatolijs Levša. Par braukšanu tika jau nolemts 6 mēnešus iepriekš un es Budapeštā savlaicīgi rezervēju viesnīcu par ļoti izdevīgu cenu. Triatlona sezona noritēja kā parasti un tuvojās savai izskaņai. Augusta beigas un septembra sākums pārsteidza ar stipri rudenīgiem laika apstākļiem. Tā kā izturības bāze bija iestrādāta visas sezonas garumā, tad pievērsos treniņos skriešanai ar paātrinājumiem. Un tā kādu dienu, skrienot pa savu iemīļoto dambi gar Gaujas krastu, kaut kur uz nelīdzenumiem pamežģīju vai sastiepu labo kāju. Sāpes celī sajutu gan tikai nākošajā dienā. Nesapratu , kas par vainu un domāju, ka pāries. Taču uzmanīgu darīja tas, ka tuvojās plānotais brauciens uz Budapeštu. Tāpēc pēc Carnikavas orientēšanās treneres Tamāras Kosmačovas ieteikuma apmeklēju manuālo terapeitu. Biju arī pie kāda traumatologa, kas pat nepaskatījās kāju, tikai ieteica dzert zāles pret saišu iekaisumu. Pēc kolēģa Toma Pikšēna ieteikuma pierakstījos ( tas bija iespējams tikai pēdējā dienā pirms izbraukšanas) ARSā uz pieņemšanu pie labākā Latvijā kāju ceļu ķirurga Valda Andersona. Apskatījis manu kāju, dr.Andersons pateica: „Jums cienītais ir jābrauc nevis uz Budapeštu, bet gan Ādažiem !”
Tur viņš otrdien man veikšot operāciju, lai izņemtu gabalu no noplīsušā meniska. Man tas bija šoks ! Neteicu ne jā, ne nē un autopilotā devos uz automašīnu. Te nu būs mans pirmais pasaules čempionāts triatlonā! Izrādās , ka Ādažos ! Zvanu Anatolijam. Viņš nemaz nav tik pesimistiski noskaņots un saka , ka ārstiem ka tikai kaut ko nogriezt un ka ir jābrauc – nevarēsi paskriet – noiesi ar kājām. Nu jā, triatlonisti nepadodās - ļoti vērtīga, vajadzīga un noderīga atziņa ! Paldies Anatolijam par morālo atbalstu . Iebraucu pie dēla un meitas darbā, izstāstu par savu ķibeli. Arī māsa , kas strādā Stradiņos sola palīdzēt- noorganizēt magnētisko rezonansi. Braucu uz Carnikavu. Pa ceļam zvana meita un saka , lai piezvanu viņu draugam Svenam, arī ķirurgam. Zvanu, stāstu , kas par lietu. Viņš pats strādājot, rīt tikai no plkst.11, bet man jau no rīta jābrauc uz Daugavpili. Pēc brīža Svens atzvana un saka , lai braucot uz „traumām” , tur pieņemšanā mani apskatīšot viņa kolēģis. Ir jau vakars, esmu jau Carnikavā un atkal braucu uz Rīgu. Dakteris apskata manu celi, nosūc šķidrumu un uztaisa blokādi. Līdz svētdienai izturēšot. Vēl jādzerot pretsāpju un pretiekaisuma zāles. Iznāku no slimnīcas un šķiet, ka jūtos krietni labāk – visupirms morāli un arī fiziski.
8.09.2010. trešdienas rītā kopā ar mūsu Latvijas triatlona federācijas prezidentu Vilni Priedīti dodos uz Daugavpili. No turienes mēs brauksim jau četratā – vēl Anatolijs Levša un Aivars Uzuls. Pirmo reizi esmu mājās pie Anatolija un man ir iespēja apskatīt iespaidīgo viņa medaļu un godalgu kolekciju – tā protams ir muzeja cienīga. Anatoliju ne par velti sauc par Latvijas triatlona leģendu. Panākumi visos sporta veidos atsevišķi – skriešanas, biatlona, slēpošanas, militārās daudzcīņas – Latvijas, PSRS, Eiropas un pasaules mēroga sacensībās. Triatlons te ir atsevišķa tēma. Anatolijs ir vairākkārtējs pasaules čempions ultratriatlonā - divkāršajā (Double Ultra Triathlon -7.6 km swim – 360 km bike - 84.4 km run) un trīskāršajā( Triple Ultra Triathlon 11.4 km swim – 540 km bike - 126.6 km run ). Interesentiem varu tikai atbildēt uz visbiežāk uzdoto jautājumu –jā, visa distance t.i. visi 3 veidi ir jāveic vienā piegājienā. 
Paēdam Anatolija sievas garšīgi pagatavotās pusdienas, sakrāmējam mantas, velosipēdus, rezerves ratus busiņā un dodamies ceļā. 

Sazvanāmies ar dobelniekiem, arī viņi jau izbraukuši (Raivis, Kārlis un sacensību dalībnieki - Sindija Veinberga, Baiba Medne un Kristaps Plonis). Pa ceļam koriģējam maršrutu un nolemjam braukt caur Varšavu, Čenstohovu, Bialo-Biaļsku, Ciešinu, caur kalniem, caur Žiļinu, Zvoļenu. Ceļā nolēmu pārbaudīt mobilā telefona NOKIA 5800 Navy un tajā esošo bezmaksas Ovi maps funkcionalitāti. Atgādināšu, ka Nokia piedāvā atsevišķos telefona modeļos iebūvētas navigācijas iekārtas un tādejādi šos telefonus var izmantot kā Tom-tom ierīces. Uzreiz brīdinu, ka ja nevēlaties pārsteigumu, saņemot mobilā telefona rēķinu par interneta pieslēgumiem, kas ārzemēs ir ļoti dārgi, tad telefons ir jāpārslēdz bezsaistes režīmā. Telefona zvanus gan nevarēsiet saņemt, taču to var paciest. Iepriekšējā manā braucienā uz Austriju telefons automātiski, mani nebrīdinot , ik pa brīdim pieslēdzās lmt internetam (laikam , lai aktualizētu informāciju un ātrāk realizētu navigācijas procesu). Protams, par to , ka telefons ir jāizslēdz bezsaistē telefona pārdevēji mani nebija informējuši, viņi to pat paši īsti nezināja. Taču telefons bezsaistes režīmā darbojās ideāli – reaģēja uz katru ātruma ierobežojuma zīmi 20 m attālumā. Vienīgais, ka laipnā sievietes balss mūs aicināja visu laiku braukt pa īsāko ceļu, kas neietilpa mūsu plānos un tāpēc mēs viņu mānījām, uzstādot starppilsētas kā galamērķi, vai vienkārši braucot uz lielākajām pilsētām un „laipnā balss” steidzīgi pārrēķināja maršrutu. 
Slovākijas kalniem braucām cauri pa nakti un pa stipru lietu, ceļa malas vietām bija izskalotas un nobrukušas, ierobežotas ar zīmēm. Budapeštā iebraucām astoņos no rīta un devāmies pa taisno uz savu Szonyi hoteli, taču tā kā rezervācija bija tikai no plkst.13, tad braucām aplūkot sacensību vietu. Tā atradās Donavas krastā, bija patukša un pielijusi. Aizgājām uz infocentru, precizējām , ka reģistrācija Latvijai tikai vakarpusē, pavērojām, ka liela daļa sportistu velk hidrokostīmus un mēģina „iepeldēt” Donavas 14 grādus auksto ūdeni.
Mums to nevajag. Apstaigājam vietējas tirdzniecības vietas, uzēdam turpat busiņā un , kamēr nelīst, ejam izskriet aplīti. Skrienu Anatolijam un Aivaram no muguras.”Nu tā arī skrien ap 5 km stundā, galvenais tiec līdz galam” – mani pamāca Anatolijs. Jūtu, ka organisms instinktīvi visu slodzi no slimās kājas pārnes uz veselo un arī tā strauji sāk pagurt. Tāpēc daudz neskrienu. Pēc skriešanas otrreiz dodamies uz reģistrāciju un man izdodas meiteni pierunāt reģistrēt mūs pirms laika, tas nozīmē, ka vakarā šurp vairs nav jābrauc.
Triatlons ir viens tiem sporta veidiem, kurā Pasaules čempionāta godalgas izcīna gan elites, gan U 23 , gan junioru, gan vecuma grupās (18-19 g.vec.,20-24 g.v, ..., 80-84 g.vec.) sprinta ( 750 m+20+10 km)un olimpiskajās(1,5 +40+10 km) distancēs, gan arī paratriatlonā(cilvēkiem ar kustību traucējumiem). 
Ceturtdienas vakarā organizatori aicināja ap 4000 dalībniekus no 69 pasaules valstīm uz atklāšanas ceremoniju ar makaronu pārtiju (pasta party). Ceremonijas sākums bija tik ātrs, ka tikai vēlāk bildēs es pamanīju, ka mums rokās iespraustais „Latvijas” karogs ir Austrijas karogs. 

Sacensību dalībnieki fotogrāfējās viens ar otru. Arī mūsu izteiksmīgais lielais „Latvian triathlon team” uzraksts uz tērpiem pievilināja daudzus interesentus.Tā kādai meksikānietei, kas bildējās ar mums, pajautāju , vai viņa vispār zin , kur tāda Latvija ir. „Of course, I know, in Russia” viņa starojoši atbildēja. Izstāvējām milzīgo rindu pēc makaroniem ar trim dažādām mērcēm, iedzērām pa alum, pabaudījām nepiespiesto draudzīgo gaisotni un devāmies uz viesnīcu.
Piektdiena un sestdiena bija riebīgi aukstas un lietainas.Gatavojāmies izbraukt ar riteņiem, taču šo ideju lietus dēļ atmetām. Kā vēlāk izrādījās, Anatolijam šī neizbraukšana atspēlējās distancē. Proti, Anatolijs bija startam aizņēmies garo lāsveidīgo veloķiveri( it kā ļauj vinnēt 1 sekundi uz 1 km) un arī individuālās velobraukšanas velosipēdu(interesentiem-tie ir specializēti velosipēdi arī triatlonam ar izmainītu ģeometriju, guļstūri un ātruma pārslēgiem uz tās un maksā ap 3-5 tūkst.latu). Distancē ķiveres garā aste Anatolijam atspiedās pret muguru , ķivere krita uz acīm un ik pa brīdim tā ar roku bija jāpieceļ. Tā plānotās apmēram 40 sekundes uz 40 km droši vien arī neizdevās atvinnēt. Aivars savukārt viesnīcas numurā mēģināja piemērīt organizatoru izsniegto obligāto peldcepuri, kas katrai vecuma grupai bija citā krāsā, un ... pārplēsa to. Vēlāk organizatori gan to apmainīja.
Sestdien pirmais starts jau bija plkst.6.30 paratriatlonistiem un plkst.6.55 vecuma grupām sprinta distancē. Mūsu 17-gadīgā dobelniece Sindija Veinberga 16-19 g.vec. grupā no startējošām 25 dalībniecēm izpeldēja gan 12 –tā , taču beigās izcīnīja 17.vietu.Noskatījāmies elites grupas vīriešu sacensības, kurās uzvarēja anglis Alistair Brownlee, tikai par 4 sekundēm apdzenot spāni Javieru Gomezu. 
Tālākie mūsu plāni saistījās ar velosipēdu savlaicīgu reģistrāciju mix zonā un tērpu pārbaudi. Tērpam priekšā un aizmugurē jābūt bija uzrakstītam uzvārdam un valsts nosaukuma saīsinājumam, kā arī ITU emblēmai. Te nu jāatzīst , ka Aivaram izdevās iziet šo t.s. chek-in procedūru tikai ar nosaukumu LAT uz tērpa ... . Tika sapumpētas riepas, saeļļotas ķēdes, pārbaudīti sēdekļi, bremzes u.t.t. un velo tika novietoti starta zonā apsargātai naktsguļai. Lai tie nesalītu, daudzi savus velosipēdus bija pilnīgi ietinuši celofāna maisos. Es tikai apsedzu sēdekli un guļstūres roku balstus.


Vakariņās viesnīcas restorānā ēdām sportistiem veselīgu un vajadzīgu pārtiku - makaronus ar sieru.
Svētdienas rīts. Vecuma grupām olimpiskajā distancē startu sākums plkst.6.30. Manai grupai M55 starts plkst.9.25. Mani pamodina uz 5:45 uzliktais modinātājs, taču izrādās, ka tagad ir 4:45, jo uz mobilā telefona nebiju pārlicis laiku par 1 stundu atpakaļ. Pēc brīža klauvē pie durvīm. Tas ir Kristaps Plonis, kas atnācis pēc brokastu auzupārslu putras un karstā ūdens. Viņa M18 grupai starts tieši 6:30. Arī mēs drīz vien ceļamies, ieēdam putru, vēlreiz pārbaudam vakarā saliktās mantas – peldēšanai(čips, tērps, hidrotērps, peldbrilles, cepurīte), velobraukšanai( velokurpes, veloķivere, velobrilles), skriešanai (krosenes, cepurīte), kā arī dzeramie un želejas.
Olimpiskās distances tehniskais apraksts.
Peldēšana.1500 m Donavas attekā . Distance „M” burta veidā – turp 450 m, atpakaļ 300 m, turp -300 m, atpakaļ - 450 m. Ūdens temperatūra ap 14 grādiem C. Ūdens pēc garšas labs.
Velosegments. Līdzenums. 38,43 km , kas sadalīts 3 apļos. Katrā aplī 3 apgriešanās par 180 grādiem, divi – par 90 grādiem. Starts un finišs vienā vietā. Asfalta segums nelīdzens, bedrains.
Skriešana. Līdzenums 10 km. Asfalta segums un bruģis. Pa Donavas krastu 4,5 km līdz Szechenyi tiltam ar lauvām, pāri tiltam un atlikušā distances daļa – divi apļi ap un pār tiltu. Finišs pie tilta.
Kad nokļūstam starta vietā Kristaps vēl peld. No ūdens viņš iznāk kā ceturtais. Kā vēlāk izrādās arī nofinišē kā ceturtais deviņu dalībnieku konkurencē. Baibas Mednes startu F20 grupā neredzēju (11.vieta 57 dalībnieču konkurencē), jo biju aizņemts ar gatavošanos savam startam.
Mix zonā ielaiž tikai tos dalībniekus, kuriem ir zaļā siksniņa ap roku. Uz labās kājas ar mārkeru uzraksta manu vecuma grupu M 55 . Noplēšu no velo sēdekļa un stūres pa nakti uzliktos celofānus. Nolieku pa nullēm velokompjūteru. Pedāļus pagriežu vajadzīgajā leņķī ( es velokurpes ar gumijām pie pedāļiem nestiprinu). Pārbaudu velokurpes. Novietoju uz stūres aizvērtā veidā jostas gumiju ar numuru . Turpat uz stūres uzlieku ķiveri un tajā iekšā velobrilles. Ar roku pārbaudu spiedienu riepās. Veloturētājā ielieku dzēriena pudeli, kurā ir ūdenī atšķaidīta 100 g „Maxim” želeja. It kā viss kārtībā. Mans „Dynatek” karbona sacīkšu velosipēds ar FSA karbona ratiem un „Profile design” karbona guļstūri ir gatavs startam.
Arī Aivars un Anatolijs veic pēdējos sagatavošanas darbus. Kā par brīnumu parādās saule un kļūst krietni siltāks. Pie ieejas mix zonā pie koka sakņupuši sēž un brokasto divi vecāka gadagājuma meksikāņi. Tas jau nebūtu nekas, ja blakus nebūtu sakrāmēta no visas teritorijas šurp sanestā atkritumu maisu kaudze.Taču viņus tādi sīkumi šķiet neiespaido. Aivaram starts pirmajam M45 grupā plkst.8:45. Desmit minūtes pirms starta vajag iečekot savu čipu. Aivars aiziet. Arī Anatolijs sāk vilkt hidrotērpu. Es vēl nesteidzos, bet jau sagatavoju somu ar mantām nodošanai garderobē. Pienāk kāds amerikānis, kas vēlas ar mums nofotografēties.Vēlāk izrādās, ka tas ir John Chauvin no manas M55 grupas, kas atpalika no manis par 7 vietām.Palīdzu aizvilkt Anatolijam hidrotērpa rāvējslēdzēju un viņš dodas uz savas grupas M50 startu plkst.9:05 – lai veicas ! Vēl tikai 9:15 startē F50 sievietes un tad 9:25 mana kārta. 
Stāvu kalnā un skatos uz līci, pa kuru peld startējušie dalībnieki. Saulīte jau labi silda un garastāvokli tas tomēr uzlabo. Koncentrējos startam. Mazliet uztraucos, bez tā nevar. Eju uz chek-in zonu, palūdzu kādam aizvilkt hidrotērpa rāvējslēdzēju un visi 68 dalībnieki dodamies uz starta pontonu. Tiesnese vēl skaidro distanci. Līdzjūtēji no tiltiņa fotogrāfē un uzmundrina. Atlikušas 5 minūtes līdz startam. Vēroju konkurentus, tie atgādina melnos tērpos tērptus bruņiniekus, kas tūlīt metīsies izšķirošajā cīņā un tad uzvarēs tikai stiprākais un veiksmīgākais. Aukstais ūdens mani nemulsina, jo pirmdien vēl Ādažu poligonā Mazuikas ezeru sēņotājiem par brīnumu garumā pārpeldēju turp –atpakaļ – ap 1,5 km. Skatos uz 430 m tālumā nostiprinātajām bojām, mēģinu tās hipnotizēt. Mana taktika ir pēc iespējas ātrāk pieveikt peldēšanu un veloetapu un tad skriešanu – finišēt .Un visu laiku domāt un saudzēt kāju! Tiek dota komanda lēkt ūdenī. Ielecam, paskaloju brilles un nostājos startam.Tagad vai nekad ! Starts ! Galva ūdenī un griežu uz gandrīz maksimāliem apgriezieniem, kaut kur saķeras rokas, taču es izmisīgi raujos uz priekšu. Ūdens ir gaiši zaļš un necaurspīdīgs, ar normālu garšu. Pēc 150 m ievēroju, ka esmu laikam pirmais. Elpoju uz kreiso pusi un skatos uz priekšu , kur ir bojas. Tās īpaši nemanu, taču orientējos pēc līča ietekas Donavā. Turpinu peldēt, ik pa 5-6 airējieniem ceļot galvu un koriģējot maršrutu. Ļoti palīdz 2 pavadošās smailītes, kas priekšā it kā veido ceļu. Beidzot peldu apkārt pirmai bojai, atpakaļ neskatos. Tagad pa labi un kreisi ūdenī var redzēt ievilktus celiņus, lai dalībnieki nesaskrietos. Meklēju nākošās bojas. Tās nez kāpēc tālumā saplūst ar finiša bojām. Turpinu peldēt uz šīm bojām, nepārtraukti ceļot galvu un kontrolējot virzienu. Piepeldot tuvāk, tās jau skatienam sadalās - tuvākā un divas 200 m tālākās, griežos apkārt un peldu uz priekšpēdējo boju. Tā kā esmu pirmais mēģinu elpot uz labo pusi, taču pēc pāris airējieniem stipri sagriežos pa labi, tāpēc turpinu elpot tikai pa kreisi, lai nepeldētu zigzagā. Atkal abas smailītes rāda ceļu –paldies. Pagrieziens un uz finiša bojām. Uzskrienu kādai sievietei , kas startēja 10 min iepriekš. Peldu ar ¾ spēka , jo esmu pirmais. Priekšā parādās 2 bojas, atceros, ka jāpeld pa vidu, bet varbūt pa labo pusi. Peldu tuvāk un pamanu divas sievietes, kas peld starp bojām. Es viņas strauji apdzenu un peldu uz krastu. Krasts. Skrienu ārā. Esmu pirmais. Tas labi. Norauju hidrotērpa augšu, cepurīti un peldbrilles un skrienu pēc riteņa. Jāskrien pa smiltīm, bruģi un zālāju apmēram 250 m. Galvenais netrakot, skatīties zem kājām, lai nesavainotu slimo kāju. Esmu pie riteņa. Ļoti uzmanīgi, lēnām velku hidrotērpu no slimās kājas, tikpat uzmanīgi uzvelku velokurpes un , skatoties zem kājām, skrienu ārā no mix zonas. Kāpju uz riteņa un aiziet. Pagaidām viss kārtībā. Noguļos uz riteņa guļstūres un sāku strādāt. Ātrums no 36-44 km/h. Es daudzus apdzenu , tikai daži apdzen mani. Tiesneši ar močiem seko, lai nebrauktu grupās un ievērotu 2x10m zonu. Uz sliktā asfalta lavierēju starp bedrēm, labi, ka blakus neviena nav. Pirms kāda apgriešanās pagrieziena apdzenu konkurentu un strauji bremzēju, saslīd pakaļējais rats, taču es noturos. Finišs. Atkal apmēram 200 m jāskrien pa dubļiem – līdz galam mix zonai un atpakaļ. Nolieku riteni, ķiveri, uzvelku krosenes un sāku uzmanīgi skriet. Pāreju no velo uz skriešanu esmu labi uztrenējis. Izskrienu Donavas krastā un gar krastu uz priekšu. Uz velosipēda esmu izdzēris visu pudeli želejas šķidruma un jūtos labi. Asfalts labs, skatos zem kājām. Priekšā neviena nav. Paskrienu garām vienam tiltam. Mani apdzen kāda sieviete un vīrietis. Mēģinu kāju augstu necelt, bet tipināt, tā ir vieglāk. Baidos , ka nepārmocu otru kāju. Nu jau 4.5 km garām un tuvojos pašam pilsētas centram - „lauvu” tiltam. Uzskrienu uz tā. Pa labi dobelnieki uzmundrina: ”Raimond, aiziet! ”. Skaisti ir skriet pa pašu tilta vidu. Pārskrienu tiltam, dzeršanas punkts, neliela cilpa un skrējiens uz vecpilsētu pa bruģi. Skrienu gar pašu malu, jo tur gludāks. Un priekšā majestātisks dievnams(virs ieejas vārtiem uzraksts - EGO SUM VIA VERITAS ET VITA - es esmu ceļš, patiesība un dzīvība), pirms kura ir apgriešanās - Ar Dieva palīgu ! Pagriezienā pa kreisi sabremzējos un gandrīz apstājos, jo visa slodze sanāk uz slimo kāju. Turpinu skriet savā tempā, apkārt daudz cilvēku, visi smaida , uzmundrina. Arī es varu uzsmaidīt pretī. Atkal esmu uz tilta. Kristaps skrien blakus un sauc: „Raimond, sarauj !” Es viņam saku, lai labāk mani nobildē uz tik skaista tilta. Viņš man pretī: ”Nerunā, tas atņem spēkus !” . Spēks man ir pietiekoši, taču ātrāk paskriet diemžēl nevaru. Skrienu, skatos zem kājām un smaidu.
Neliela cilpa un trešoreiz pāri tiltam. Atkal dievnams. Mani apdzen, bet es esmu aizvien tuvāk mērķim. Pēdējais pagrieziens un finiša taisne. Finišs.Neticami , bet fakts – pirmoreiz mūžā esmu piedalījies Pasaules čempionātā un par spīti traumai nofinišējis.Rezultāts-2:16.09 ( peld.1,5 km - 21:34(1.vieta),velo 38,43 km - 56:12(14.v.),skriešana 10 km - 51:55(55.v.) Meitene man uzkar kaklā dalībnieka medaļu, paņemu banānu un no dobelniekiem savu fotoaparātu un dodos vēlreiz dievnama virzienā. Iegriežos mazā tukšā vecpilsētas šķērsieliņā. Kliboju un ar asarām acīs domāju : „Te nu es esmu - 200 m no finiša. Viens pats ar savu Uzvaru pār sevi pašu un pār visām nebūšanām. Ar Dieva palīgu.” Eju gar trasi, vēroju dalībniekus, fotogrāfēju. Nomierinos. Esmu aizgājis līdz dievnamam.
Taču tur apkārt tūristu drūzma. Eju atpakaļ uz finišu. Mani pat izcīnītā vieta neinteresē. Eju uz Donavas malu. No turienes organizatori ar kuģīti dalībniekus ved atpakaļ uz startu pēc mantām. Sagaidu savu kuģīti nosēžos uz tā klāja pašā aizmugurē.
Man neko negribas. Vēroju tiltus un Donavas krastus. Piestājam krastā. Esmu mix zonā, savācu savu velo un mantas. Anatolijs saka, ka man esot 22. vieta. Laikam jau pasaules mērogā labi. Aizejam līdz rezultātiem. Jā tik tiešām man 22. vieta 68 dalībnieku konkurencē t.sk. peldēšanā - 1.vieta, riteņbraukšanā – 14. vieta , skriešanā – 51.vieta.Un ja nebūtu tā trauma, tad varētu būt pat tuvu desmitniekam  ! Tā ir teorija , bet praktiski tu esi tur, kur tu esi un priecājies par to, jo arī citi varbūt varēja nostartēt labāk.Anatolijam augstā 8.vieta 112 dalībnieku konkurencē. Viņš gan cerēja labāk. Esot bijusi slikta skriešana. Aivaram Uzolam – 30.vieta 123 dalībnieku konkurencē. Baibai Mednei izcīnīta 11.vieta 57 dalībnieču konkurencē.
Vēl noskatāmies sieviešu elites, junioru un vīriešu junioru grupu sacensībasun plkst.20 devāmies uz noslēguma ceremoniju. Tika apbalvoti paratriatlonisti un uzvarētāji vecuma grupās sprinta un olimpiskajās distancēs. Tiešām apbrīnojami bija redzēt ar kādu sajūsmu un ovācijām tika uzņemta sportistu ar kustību traucējumiem apbalvošana. Apbalvoja viņus un viņu pavadoņus.Attēlā redzamā kundze ar kājas protēzi tik akrobātiski noleca no pjedestāla, ka retais ar veselām kājām to varētu atkārtot. Vecuma grupu uzvarētāji bija sasnieguši neticami augstvērtīgus rezultātus. Tāpēc jau tas ir pasaules čempionāts. Apbalvoja vienlaicīgi vienā vecuma grupā sievietes un vīriešus, tāpēc uz katra pjedestāla pakāpiena fotogrāfijās redzami viena sieviete un viens vīrietis. Triatlons ir pieejams visiem vecumiem. Tā olimpiskā distance bija pa spēkam pat piecām kundzēm F 75-79 vecuma grupā(4 no ASV un 1 no Anglijas). Kungiem savukārt olimpisko distanci veicaun zelta medaļu izcīnīja amerikānis Dean Davis, kas startēja M80-84 vecuma grupā, finišējot ar laiku 4:13,12.
Pasaules čempionāts bija izskanējis, dalībnieki vēl dejoja, ēda, dzēra alu, mainījās krekliņiem. Ungāru grupa spēlēja ļoti kvalitatīvu deju mūziku. 
Kad nākošajā rītā piecēlos viesnīcā nodomāju – man jau nemaz nebija laika to Budapeštu apskatīt. Bet no otras puses – tādu, kādu es to redzēju – Donavu pat no iekšpuses un ielas un tiltus, kas ir piesātināti ar pārdzīvojumu un sacensību emocijām, tad diez vai kādreiz vēl izdosies tā saskatīt.
Isten veled, Budapest! Paliec sveika, Budapešta !

Raimonds Garenčiks

P.S. fotogrāfijas skat. šeit: 
http://picasaweb.google.lv/17Raimonds/2010ITUTriathlonWorldChampionshipGrandFinalBudapest#
un
http://picasaweb.google.lv/peldesana/Budapesta_2010

video skat šeit :
">
">
">

visi rezultāti šeit:
http://budapest.triathlon.org/en/athlete_info/results/