Drukāt

Intervija ar sporta skolotāju Birutu Reidi

.

Sports – visa mana dzīve

Biruta Reide 4lpp
Biruta Reide

Birutu Reidi labi pazīst ne tikai Carnikavas pamatskolas audzēkņi, bet arī daudzi tās absolventi, jo jau 35 gadus viņa strādā par sporta skolotāju. Februārī notikušajā pasākumā „Carnikavas sporta laureāts 2012” sporta centra vadītājs Roberts Raimo viņai pasniedza īpašu balvu par mūža ieguldījumu sportā. B.Reide ir dzimusi un augusi Carnikavā, sportojusi visu savu dzīvi un jaunībā spēkus izmēģinājusi tik daudzos sporta veidos, ka tos visus pat grūti uzskaitīt.

- Šogad aprit 35 gadi, kopš jūs strādājat Carnikavas pamatskolā. Vai šis laiks ir pagājis ātri?

Tas ir pagājis kā viena diena, es nemanīju, kur tie gadi ir palikuši.

- Vai jums pašai skolas laikā patika iet uz fizkultūru?

Protams, man patika. Es no dzimšanas biju kustīgs bērns, kuram patika dzīvot pa āru, un vakarā mani nevarēja dabūt mājās. Pastaigas dabā, skriešana, slēpošana – tas viss man ir tuvs jau no bērnības. Jaunībā esmu izmēģinājusi gandrīz visus sporta veidus, un tie visi man patīk līdz šim brīdim. Vismīļākie sporta veidi man ir slēpošana, riteņbraukšana, vieglatlētika, kā arī krosu un garo distanču skriešana. Es labprāt spēlēju arī galda tenisu un peldu.

- Kā jums patīk darbs skolā un kā jūs raksturotu mūsdienu bērnus?

Skolā strādāt ir jauki. Te katra diena ir radoša un pilna ar dažādiem notikumiem. Mūsdienu bērni ir labi – viņi ir gan sportiski, gan tajā pašā laikā dzied, dejo, mācās mākslas skolā, kā arī piedalās dažādos pulciņos. Bērni ir radoši, sportot griboši, un par to ir prieks.

- Vai visi ir ar mieru sportot?

Pārsvarā jau sportot grib visi, bet daudz kas ir atkarīgs no ģimenes – kā vecāki bērnu sportam ir sagatavojuši. Ir ļoti svarīgi, vai vecāki kopā ar bērnu ir gājuši pastaigāties, sportojuši, slēpojuši un kaut ko iemācījuši. Ja bērns atnāk uz sporta nodarbību un kaut ko māk, viņam tas patīk un ir prieks sportot. Ja bērns sporta stundā kaut ko dara pirmo reizi, viņam var arī nepatikt, un tad ir visādi jāmēģina viņu aizraut. Ir skolēni, kuriem, ja kaut kas nepadodas, ir pretreakcija – viņiem tad vieglāk ir aiziet un sameklēt ārsta zīmi, ka kaut kas sāp.

Tāpēc vecāki, ņemiet savus bērnus un kaut vai vienkārši kopā ejiet pastaigāties uz jūru. Kad es biju maza, man bija gan slēpes, gan slidas, tagad daudziem bērniem to nav. Ja mazs būdams to esi jau iemācījies, tad ir vienkārši patīkami, kad ieraugi, piemēram, slēpošanu – gribas iet un piedalīties arī pašam. Ja vecāki neko nav iemācījuši, tad tādam bērnam skolā iet grūtāk.

- Kā bērniem var iemācīt mīlēt sportu?

Bērni ir jāprot „aizdedzināt”, tad viņi aizraujas viens otram līdzi un viss notiek. Piemēram, starpbrīžos būtu vienkāršāk pateikt, ka sporta zālei ir „jāatpūšas”. Bet tad skolēni pieņemtu to par normu, ka uz sporta zāli vairs nevar nākt. Tāpēc, lai arī man starpbrīži nav brīvi, tas ir laiks, kad bērni zālē kaut ko spēlē, mācās sadarboties viens ar otru, un viņiem te patīk. Tas ir labi, jo šādi sportā sāk iesaistīties arī tie, kuri iepriekš ir sēdējuši malā. Tā viss notiek – it kā pats no sevis.

- Šogad pamatskolas skolēni otro reizi startēja Jaunatnes ziemas olimpiādē. Kā jums veicās?

Mēs skolā esam atkal atsākuši nodarboties ar slēpošanu, slidošanu, un ir milzīgs prieks par atgūto stadionu. Lai gūtu lielus panākumus ziemas olimpiādē, kas šogad notika Ērgļos, ir jātrenējas. Ērgļos piedalījās skolas, kur bērni speciāli trenējas slēpošanā, un tā ir liela atšķirība. Mūsu bērni slēpo divas sporta stundas, un ar to tas faktiski beidzas. Ja gribam, lai mums būtu rezultāti, ir ļoti jāstrādā, un ir vajadzīgs speciāls treneris, kas to dara. Kopumā mēs Ērgļos guvām lielu pieredzi, un bērni ir malači.

- Par kuriem skolēnu sasniegumiem pēdējo gadu laikā jums ir vislielākais prieks?

No pašiem skolas pirmsākumiem mēs ar skolēniem vienmēr esam piedalījušies Rīgas rajona sacensībās, kuras vienmēr tiek ļoti labi noorganizētas. Šo sacensību kopvērtējumā Carnikavas pamatskolas audzēkņi nekad nav izkrituši no labāko trijnieka. Esam ieguvuši 1. vietas, ir bijusi arī kāda 3. vieta, bet pārsvarā kopvērtējumā Rīgas rajona sacensībās, kas tagad pārdēvētas par Pierīgas novadu sacensībām, mums ir 2. vieta. Šīs sacensības ir tiešām liels, augsta līmeņa pasākums ar augstiem rezultātiem, tāpēc ir prieks par mūsu audzēkņu sasniegumiem. 

Mani ir ārkārtīgs prieks arī tad, kad, piemēram, kāds bērns pēc pirmās slēpošanas reizes savā mūžā pasaka – „kā man patika”! Desmit reizes nokrita, bet patika. Tas ir liels prieks, un tad nemaz citi panākumi nav vajadzīgi.

- Kā jums šķiet – vai kāds no jūsu skolēniem varētu kļūt par profesionālu sportistu un arī Olimpisko spēļu dalībnieku?

Noteikti. Pasākumā „Sporta laureāts” tika apbalvoti sportisti, un tie jau ir mūsu bijušie skolēni. Viņi tepat ir auguši, mācījušies, sportojuši un, lūk, cik daudz var sasniegt! Atceros, kad viņi vēl bija pavisam mazi un mācījās 1. klasē. Ir liels prieks redzēt, ka viņi turpina sportot, to dara tik labā līmenī un ar aizrautību. Ir milzīgs prieks par to! Piemēram, Carnikavas florbola komandas puiši skolas laikā sāka spēlēt florbolu, pēc tam paši sāka apmeklēt treniņus. Un tā līdz šim brīdim Ģirts Lūsis ir treneris gan Carnikavas florbola komandai, gan arī mūsu bērniem skolā. Bērni ir „iedegušies”, viņiem patīk florbols.

- Ko jūs domājat par izteicienu – 90% darba un 10% talanta?

Sportā ar tiem talantīgākajiem ir tā, ka viņi mēdz neizturēt līdz galam. Bet sportā svarīgs ir gala rezultāts. Ir tādi, kuri atnāk, cītīgi trenējas, un no viņiem izveidojas gan sportisti, gan labi cilvēki, savukārt tas talantīgais, iespējams, pa vidu jau ir kaut kur pazudis. Tā bieži vien sanāk.

- Ko jums pašai sports dzīvē ir devis?

Tā pārskatot, sports ir visa mana dzīve. Tas ir dzīvesveids, sākot jau no bērnības, un no tā nekur projām neesmu tikusi.

- Ko jūs novēlētu saviem audzēkņiem?

Ir jākustās visu mūžu! Tā ir mūsu veselība. Arī skolēniem es saku, ka nekas jau nebeidzas ar sporta stundām skolā. Ja gribi būt vesels, ir jākustas visu mūžu. Sports – tas ir ieguldījums mūsu veselībā un mūsu dzīvē.


S.Baltruka