Carnikavas novada sportistiem cienīgs starts PČ triatlonā Nīderlandē

No 14. līdz 17. augustam Nīderlandes pilsētā Roterdamā norisinājās Pasaules čempionāta triatlonā noslēguma sacensības (2017 ITU World Triathlon Grand Final Rotterdam). Arī mēs, Carnikavas sporta centra pārstāvji, – kalngalietis Māris Liepa un es – carnikavietis Raimonds Garenčiks – ar auto veicām 2000 km (vienā virzienā), lai pārstāvētu Latviju šajā pasākumā.

 

Roterdamā bija ieradušies 3500 visu vecuma grupu triatlonisti no 78 valstīm, lai sacenstos divās distancēs. Olimpiskajā distancē (1,5 km peldus + 40 km velo + 10 km skriešus) startēja 2000 dalībnieku, bet uz pusi īsākajā sprinta distancē – ap 1500. Jaunākā sacensību dalībniece bija piecpadsmitgadīga jaunzēlandiete, bet vecākā kundze, kas finišēja sprinta distancē – 81 gadu vecā angliete Mērija Ansteja (Mary Anstey, 1936). No kungiem vecākais finišējušais dalībnieks bija 87 gadus vecais amerikānis Bils Zīrings (Bill Ziering, 1930).

 

Jāatzīst, ka laikapstākļi nelutināja. Roterdama mūs sagaidīja ar lietu, pūta stiprs vējš un gaisa temperatūra turējās ap 13 grādiem. Apmetāmies 14 km attālajā Roterdamas piepilsētā Vlārdingenā, mūsdienīgi iekārtotā vēsturiskā ēkā kanāla malā. Pirmajā stāvā – paliela kopējā ēdamtelpa ar virtuvi. Saimniece mūs "iepriecināja", paziņojot, ka virtuvē redzamā gāzes plīts ir vēsturiska relikvija un ir atslēgta, un mums būs jāiztiek ar mikroviļņu krāsni. Tas bija ir diezgan nepatīkams pavērsiens sportistiem, jo bijām plānojuši paši gatavot maltītes.

 

Kad ar auto devāmies uz reģistrāciju, kas notika vairākās teltīs upes krastā, lietus gāza kā ar spaiņiem. Ātri nokārtojuši formalitātes, devāmies uz mājvietu. Pulksten 19.00 bija paredzēta sacensību atklāšanas parāde un vakariņas kādā baznīcā. Baznīca izrādījās liela, grezna ēka, kas pēc kara atjaunota publisku pasākumu vajadzībām. Tur sapulcējās raibu raibā publika – lielas ASV, Kanādas un Meksikas delegācijas, un arī mēs trīs no Latvijas.

 

Piektdienas rīts bija apmācies, viegli līņāja, un mēs devāmies rīta rosmē. Pa vecpilsētu noskrējām 4 km, iepazinām apkārtni. Aizgājām uz tuvāko supermārketu. Banāni te maksāja 85 centus par kilogramu. Ilgi pētījām kaut kādus "fāstfūdus", ko var sildīt mikroviļnu krāsnī. Latvijā neko tādu nepirktu un neēstu, bet šeit nebija izvēles. Pie kases gaidīja pārsteigums, jo Māra VISA un Mastercard maksājumu kartes neņēma. Par laimi, derēja Maestro karte.

 

Kad uzspīdēja saulīte, ņēmām hidrotērpus un devāmies uz 3 km attālo peldvietu, neraizējoties par ūdens temperatūru, taču pa ceļam pamanījām peldbaseinu. Atradums mainīja mūsu plānus, un pulksten 12, kad peldbaseins atvērts apmeklētājiem, atgriezāmies tur. Nīderlandieši ir izcili peldētāji, arī cenas ļoti demokrātiskas – par triju peldbaseinu kompleksa ar SPA apmeklēšanu samaksājām 5,10 eiro (Rīgā 7–10 eiro). Māris peldēja ar hidrotērpu, un neviens neko neaizrādīja. Pēcpusdienā ar riteņiem izbraucām gan starta vietu, gan abas tranzīta zonas. Braucot vērojām veloceliņus un satiksmi pilsētā. Celiņi riteņbraucējiem vai nu vienkārši ar raustītu līniju un sarkanu segumu iezīmēta ielas braucamajā daļā, vai vairākumā gadījumu tie ir atsevišķi celiņi (2,3 m plati), nokrāsoti sarkanā vai citā krāsā. Ja veloceliņš saskaras ar ietvi, tā ir par 10–15 cm augstāka. Segums – asfalts, matēts bruģis. Pie sarkanās gaismas visi velosipēdisti apstāv un gaida. Novēroja, ka ķiveres gan lieto tikai retais. Pa velo celiņiem atļauts braukt arī ar motorolleriem, kur tie pārvietojas ātri un meistarīgi, nevienu neaizskarot. Četrjoslu ielās (ar vai bez ietves) satiksme organizēta ar vienu joslu katrā kustības virzienā un veloceļu. Pagriezienu veikšanai pirms krustojuma iela sadalās divās joslās, lai varētu nogriezties.

 

Sastrēgumus pilsētā nemanīju, tomēr, lai ātrāk pārvietotos no vienas pilsētas daļas uz otru, ierīkotas četrjoslu ātrgaitas ielas. Zīmīgi arī tas, ka krustojumus regulē gudrie luksofori, kas, tuvojoties krustojumam ar braucamrīku, pārslēdzas uz zaļo gaismu, ja no citiem virzieniem netuvojas neviens auto. To pa īstam novērtēju svētdienā, pulksten 6.00 no rīta braucot pa tukšajām ielām uz sacensību starta vietu. Nule kā pārbūvētā Gaujas ielā Ādažos ir kā tipiska Holandes piepilsētas iela.

 

Sestdienas rītā organizatori bija plānojuši velo trases apskati. Kaut arī lija, pasākums pulcēja daudz interesantu. Izbraucot trasi, novērtējām to kā tehniski sarežģītu – šauru, ar daudziem pagriezieniem par 70–180 grādiem, ar mainīgu segumu, sākot no laba asfalta un bruģa līdz sliktam asfaltam un bruģim, cauri tuneļiem, pāri tiltiem u.t.t. Velo ceļa platums – 2,3 m. Pēcpusdienā laiks uzlabojās, pārstāja līt, un abi ar Māri novietojām velosipēdus tranzīta zonā, pēc tam pētījām, kā tos steigā spēsim atrast, jo, piemēram, atzīmēt sava riteņa atrašanās vietu ar kādu krāsainu lenti vai dvieli ir aizliegts. Organizatori pēc tranzītzonas slēgšanas pārbauda un aizvāc visas šādas norādes.

 

Sacensību rīts svētdienā bija saulains, gaisa temperatūra – ap +13 grādiem, bet ūdens nedēļas laikā bija atdzisis no +21 līdz +16 grādiem. Svētdien no agra rīta vēl varēja piekļūt velosipēdam, pārbaudīt spiedienu riepās un otrajā tranzīta zonā, kas atradās kādus 3 km no pirmās, novietot savus skriešanas apavus. Starts manas vecuma grupas (60 – 64 g.v.) 79 dalībniekiem tika dots pulksten 10.30. Jāpeld bija 1500 m aplis pa līci. Pirmajā brīdī ūdens likās stindzinoši auksts, taču pēc laiciņa seja un rokas pierada pie ūdens temperatūras. Izkļūšana no ūdens bija pa metāla trepēm, kurām pirmais pakāpiens bija krietni augsts, taču tur bija glābēji, kas katru dalībnieku praktiski izvilka no ūdens. Skatītāju ovāciju pavadīts skriešus devos uz pirmo tranzīta zonu, kas atradās vismaz 750 m attālu. Peldēšanas etapu beidzu kā ceturtais (0.23,10).

 

Ātri novilku hidrotērpu, uzliku ķiveri, paķēru riteni un devos 40 km veloetapā. Apdzinu priekšā braucošos, un kādā brīdī arī mani viens apdzina. Pēc apdzīšanas viņš samazināja ātrumu. Es turējos 5 – 6 m atstatu, cerot, ka tūlīt viņš atrausies, taču tieši tad piebrauca tiesnešu mocis, un tiesneša kundze man parādīja zilo brīdinājuma kartiņu par draftingu (braukšanu aizvējā; attālumam jābūt 10 m – aut.). Apstājos tuvākajā soda izciešanas punktā (penalty box), nokāpu no riteņa un divas minūtes vēroju, kā sāncenši aizbrauc man garām. Arī padzerties soda izciešanas laikā no velo pudeles ir aizliegts. Nekad iepriekš par draftingu nebiju sodīts. Pēc soada izciešanas atsāku braukt vēl agresīvāk, katrā pagriezienā metāla konstrukcijas bija arvien tuvāk plecam. Tāds kā slaloms, bīstami! Kādā pagriezienā ātrumā nesaskatīju pagrieziena virzienu, strauji bremzēju, bet brīnumainā kārtā izdevās savākties, nekrītot vai neizlidojot no trases. Braucu ar ITT riteni, pagriezienos vienu roku balstot uz guļstūres, bet otru turot uz bremžu sviras. Vienu km pirms finiša, pārbraucot tiltiņu, triecienā nolūza guļstūres kreisās rokas balsts. Finišs! Mans vidējais ātrums velo posmā – 36,09 km/h.

 

Nolēcu no velosipēda un skrēju 150 m uz otro tranzīta zonu. Uzvilku krosenes, paņēmu divas želejas un uz priekšu! 10 km distance bija sadalīta divos apļos. Skriešana par 80% noritēja pa parka grantētajiem un asfaltētajiem celiņiem. Trases malā bija daudz līdzjutēju, kas atbalstīja pārsvarā mājiniekus holandiešus. Kaut arī man uz triatlona tērpa bija tikai uzvārds, trīs zvaigznes un uzraksts LAT, daudzi atbalstot skandēja – "LATVIA, LATVIA, go!"

 

Finišs! Skriešana distanci pieveicu 0.47,06. Summā – 2.26.59, kas ļāva ieņemt 19. vietu manā vecuma grupā. Tīri aritmētiski rēķinot, bez soda laika būtu bijis 12. vietā. Taču sports ir sports, un kā ir, tā arī ir. Kā jau minēju, veterāni skrien neticami ātri. Manā grupā uzvarētājs 10 km distanci pēc peldēšanas un riteņbraukšanas veica 0.37,33(!), vēl četri noskrēja ātrāk par 40 minūtēm un 17 – ātrāk par 43 minūtēm.

 

Pēc pusotras stundas finišēja arī Māris Liepa. Viņa rezultāts 2.20,29 (0.22,30 +1.04,46+ 0.45,46) un 78. vieta vecuma grupā (no 145 dalībniekiem). Finišā – gandarījuma sajūta par paveikto un pārliecība, ka varēja labāk. Tas tā ir vienmēr. Māris atzina, ka viņam šoreiz pietrūcis spēka. Un kāds tur brīnums, trīs dienas ēdot vien fastfūdus (ātrā barība). Kopumā iespaids, ka Nīderlandē visi pārtiek no frī kartupeļiem papīra turzās un ar dažādām mērcēm, kā arī hotdogiem. Sportistiem šāds ēdiens nav piemērots.

 

Sacensībās neiztika arī bez starpgadījumiem: rezultātu tabulā sākotnēji parādījās, ka esmu diskvalificēts. Tā tas arī paliktu, ja pats neaizietu pie tiesnešiem un neizlabotu šo kļūmi.

 

Vēl jāizceļ, ka autobraucēji tur ir ļoti uzmanīgi pret velobraucējiem. Iespējams, tas ir tāpēc, ka arī paši ikdienā ir riteņbraucēji. Uz ielām neredz radarus, kustības ātrums tiek regulēts ar "guļošajiem policistiem". Patīkami, ka vecpilsētā arī jaunās mājās tiek pieskaņotas videi – gan ar atbilstošiem būvniecības materiāliem, gan arhitektūru. Viss ir ļoti tīrs un sakopts. Kanālmalu augstajās krastmalās (3 – 4 m līdz ūdens līmenim) ik pa 30 m uzstādītas baltas metāla trepes, lai nepieciešamības gadījumā varētu izkļūt ārā.

 

Par cilvēkiem tiek domāts – viena no atziņām, pametot Nīderlandi.

 

Brauciena un sacensību fotogalerija ŠEIT.

 

Iepriekšējo reizi pasaules čempionātā piedalījos 2013. gadā Londonā kopā carnikavieti Laimoni Daugavieti (apraksts un foto ŠEIT). Toreiz, startējot izcili sliktos laikapstākļos, Olimpiskajā distancē izcīnīju 23. vietu.

 

R. Garenčiks