Sporta bāzes
Carnikaviete Baiba Smila izcīna zeltu Pasaules veterānu orientēšanās sacensībās
Laikā no 1.-8.novembrim Brazīlijā norisinājās Pasaules veterānu čempionāts orientēšanās sportā, kur par čempioni kļuva carnikaviete, Baiba Smila. Piedāvājam Baibas Smilas atskatu uz šīm sacensībām un iespaidiem Brazīlijā:
Pasaules veterānu čempionātā dalību bija pieteikuši 1481 dalībnieki no 37 valstīm, vecuma grupās no 35 līdz 95 gadi. Jaunākajās grupās daudzi no dalībniekiem pārstāvēja savu valsti arī, Pasaules čempionātā, kurš notika vasarā- Italijā. Vislielāko dalībnieku skaitu bija pieteikusi Zviedrija - 419 orientieristi, tad sekoja Brazīlija(207) un Norvēģija(194). Latviju šogad pārstāvēja 11 sportisti. Atzinības un pieminēšanas vērts ir 1918.gadā dzimušais orientierists no Zviedrijas Rune Haraldsson, kurš startēja 95-gadi un vecāki grupā.
Man pašai Latīņamerikas kontinents bija pilnīgi kas jauns. Dodoties uz Brazīliju biju internetā „ievākusi" ziņas par to kā izskatās citu apvidu orientēšanās kartes Brazīlijā, kā arī kāds izskatās sacensību apvidus aerofoto. Tomēr neviena ievāktā informācija nebija pilnīga. Praktiski visi, kuri devāmies uz Brazīliju no Eiropas, bijām vienādā situācijā- nekad nebijām tur skrējuši un varējām tikai nojaust par to, kas mūs tur sagaidīs. Lasot vienu no pēdējām oficiālajām pirmstarta informācijām, kurā tika teikts: " Pateicamies visiem brīvprātīgajiem, kuri pieteikušies palīdzēt mums, Brazīlijas orientēšanās federācijai, tik grūtā brīdī organizējot Pasaules veterānu čempionātu. Lūdzam dalībniekus būt iecietīgiem, jo šāda līmeņa orientēšanās pasākums DienvidAmerikā tiek organizēts pirmo reizi". Izlasot šādu tekstu nodomāju- jautri. Diez kā tas vis izpaudīsies dzīvē. Vai kontrolpunkti maz būs savās vietās un kāda būs uzzīmēta pati orientēšanās karte? Vārdu sakot biju gatava "piedzīvojumam". Piedzīvojumi un dīvainības bija, mazāk diztancēs, vairāk sadzīvē. Manuprāt, neefektīvā resursu izmantošana dzirdināšanas punktos. Viss dzeršanai paredzētais H2O tika pasniegts mazos fasētos trauciņos ar metāla apvalku pa virsu. Protams, ka ar vienu šādu trauciņu nepietiek. Tad nu katreiz, kad gribi papildināt savus ūdens resursus nācās ataisīt vairākus šādus trauciņus. Tai vietā varēja būt vienkārši vienreiz lietojamās glāzītes un ūdens kanna. Kur pēc tam palika visi tie trauciņi pēc 1480 dalībniekiem, ņemot vērā, ka es pati sacensību laikā izmantoju vidēji 5-10 gab. dienā, varam tikai minēt. Kas attiecas uz pašu distanču un karšu kvalitāti, tad lieli pārpratumi nebija. Man pašai nācās saskarties tikai ar 2 organizatoru kļūdām. 1.garās distances kvalifikācijā viens no kontrolpunktiem atradās mikropauguram pretējā pusē, bet tā kā apvidus tajā vietā bija labi pārredzams, tad lieku laika patēriņu tas neprasīju. Savukārt otra nepilnība bija kartē attēlojot atklātos purvus, kuri bija iezīmēti kā purvs labi pārredzamā mežā, nevis atklātā apvidū. Dzeltenās krāsas vietā tika izmantota baltā. Tas man prasīja 1 lieku apstāšanos, lai pārliecinātos vai tiešām esmu pareizajā vietā. Nonākot nākošajā šādā situācijā biju jau tam gatava. Nu tad, protams, visas mums dīvainās dabas parādības. Saule dienas vidū atrodas ziemeļos. Tu mēģini pirms starta paslēpties no saules un svelmes ēniņā ar domu, ka novietojot savu paklājiņu koku ēnā varēsi kādu laiku nekustēties un lieki netērēt spēkus, bet paiet pavisam īss brīdis un tu attopies, ka atkal esi tieši zem "prožektora", jo saules ceļš ekavatoram otrā pusē izpaužas mazlied savādāk. Katrā gadījumā, man, kas ir pieradusi izmantot sauli ikdienā, gan nosakot aptuveno laiku, gan treniņos skrienot bez kartes un kontrolējot virzienu, nonākot ekvatoram otrā pusē, bija stipri jāpiedomā. Un tad vēl, tas gan uz sacensībām neatiecās, interesantā situācija ar ūdens notecēšanu notekcaurulēs. Tas griežas mums pierastajā pretējā virzienā. Savukārt tumsā raugoties zvaigznēs- tie ir pavisam citi zīmējumi debesīs. Un tad vēl tie zibeņi, vai rūsa vakaros. Tādas intensitātes un ar tik biežu intervālu, turklāt pa visu Brazīliju, es vēl nekur citur pasaulē nebiju redzējusi. Savukārt, no rīta Tev pie pašas mājas atlido kolibri puniņš. Apbrīnojami, ka kāds tādā ātrumā ir spējīgs vicināt spārnus.
Laikam jau ikdienā sastopoties ar visiem šiem dabas brīnumiem un esot gatavībā, ka distancē var nebūt tā kā mums ir ierasts biju nokoncentrējusies sev vislabvēlīgākajā veidā- maksimāla koncentrācija tehnikai, pēc iespējas mazāk domāt par rezultātu. Pēc pirmās sprinta kvalifikācijas skrējiena, kuru praktiski noskrēju tuvu ideāli, biju ierindojusies 2 vietā, 8 sekundes aiz itāļu sportistes, toties 1 sekundi aiz manis 3 vietā turpat atradās Igaunijas orientieriste. Braucot uz Brazīliju sev kā galveno mērķi biju izvirzījusi noskriet distanci pēc iespējas labāk tehniski un ja vis izdodas, tikai tad domāt par ātrumu, jo karstums un kalni nav mūsu ierastā vide. Par laimi šogad Latvijā veselu mēnesi varēja izmēģināt un eksperimentēt kā būs skriet karstumā +30 C. Apmēram jau zināju cik daudz ūdens un kādām sajūtām ir jābūt, lai vispār spētu skriet šādos apstākļos. Pēc sprinta kvalifikācijas rezultātu apskates sapratu, ka medaļa ir reāla, bet jāskrien būs bez kļūdām. Vārdu sakot sāku stresot . Pienākot nākamajai, sprinta fināla, dienai pašai jau likās, ka vis it kā ir kārtībā, bet patiesībā tā nebija. Sprinta distances sākums izdevās labi. Pie 3.kontrolpunkta(~1/3 no distances) biju jau pietuvojusies Igaunijas orientieristei. Mana kļūda, ka šajā brīdī sāku jau domāt par medaļām. Un sekoja kļūda. Nevaru paņemt 3. KP pamatīgā džunglī. Tas izdodas tikai ar 3.piegājienu, ņemot Kp no dažādām pēdējās piesaistes vietām. Tai vietā, lai turpinātu distanci savā tempā es pieļauju nākamo kļūdu – sāku kāpināt tempu. Kādu laiku tas izdodas, līdz seko distances beigu posms pret pagaru kalnu. Tikai pēc tam saprotu, ka motivācija atkal noķert igaunieti bija tik liela, ka pārkāpu savu kritisko skriešanas, domāšanas ātruma robežu. Uzskrienot pēdējā finiša kalnā esmu tā pārgurusi, ka nespēju padomāt un paņemt pēdējo kontrolpunktu. Ar šādu rezultātu esmu ļoti neapmierināta.
It kā vēl visam nebūtu gana, seko nākamā izgāšanās – atpūtas dienā, kurā ir iespēja iepazīties ar garās distances iespējamo apvidu. Saprotu, ka garajā distancē būs pilnīgi atšķirīgi apvidi – baltais(ātrais) un tumši zaļais(džungļi) mežs. Par balto man it kā vis ir skaidrs, tāpēc pa taisnāko ceļu dodos uz "zaļo"apvidu. Sākumā vis ir kārtībā, lēnām tipinot pa "zaļo mežu" izmantoju mazās taciņas, skrienu ar lieliem līkumiem. Priecājos par eksotiskajiem augiem (palmām, liānām, enģeļtaurēm u.c.brīnumiem), skaņām, smaržām un apeju ar līkumu gigantiskās vardes (varbūt tie bija krupji) ~ 20cm garumā. Kad nolemju noskriet 1 etapu sacensību režīmā pēc virziena, seko pilnīgs fiasko. Mēģinu veikt citu etapa, atkal tas pats. Saprotu tikai, ka šajā zaļajā mežā neko nesaprotu. Ja mums garās distances kvalifikācijas vai finālā būs jāskrien pa zaļo mežu, tad tas būs līdzvērtīgi loterijai. Ja paveiksies, trāpīsi uz kāda cita sportista nedaudz izlausto ceļu, ja nē- cīnīsies ar vietējiem ērķškiem un liānām pats, kur pārvietošanās ātrums ir ~ 20min/1km. Noskaņojums ir drūms, jo tas, kas mums tika piedāvāts treniņā, nav orientēšanās.
Pienākot nākamajai dienai (Q long 1), esmu mazliet sabijusies, jo ja būs kā vakar, tad būs skarbi. Uzreiz pēc starta saprotu, ka šajā skrējienā tumši zaļās krāsas gandrīz nebūs. Distanci noskrienu tuvu ideālam un, ieskrienot finišā, dzirdu, ka esmu uzrādijusi labāko laiku savā grupā. Lieliski. Noskaņojos tādā pašā stilā veikt arī nākamo kvalifikācijas skrējienu, jo labāk es noskriešu kvalifikācijas, jo tuvāk beigām starta protokolā varēšu atrasties, kad vajadzēs doties fināla skrējienā, kas savukārt dos lielāku iespējamību, ka kāds, zaļajā mežā būs jau izlauzis ceļu. Labi izdodas arī 2 kvalifikācijas skrējiens. Rezultātā, divu kvalifikācijas skrējienu summā esmu 1. Tas nozīmē, ka finālā skriešu ar pēdojo starta minūti. Pienāk fināla diena. Stāvu uz starta līnijas un jūtu, pieļaujamais "adrenalīna līmenis" ir lielāks, nekā varu atļauties. Saprotu, ka, ja tūdaļ netikšu ar to galā, sekos kaut kas līdzīgs sprinta finālām. Atceros par meditācijās un jogā izmantotajiem elpošanas vingrinājumiem. Ir jau labāk. Atceros par solījumu, kuru šīs vasaras beigās apsolīju nu jau tai saulē esošajam manam tētim. Veltīt šo startu viņam. Tā arī daru, un viss, kas tālāk seko man ir labvēlīgs. Skrienot finišā esmu gadrīz pārliecināta, ka pēc šāda skrējiena jābūt arī medaļai. Komentētājs to apstiprina- esmu pirmā. Sajūtas lieliskas. Pasaules čempināta W 40 grupas zelts ir manējais.
Šī man bija viena no pēdējā laikā pieddzīvotajām vērtīgākajām pieredzēm arī kā trenerim. Nav noslēpums, ka pēdējos gados es salīdzinoši mazāk piedalos sacensībās. Ikdienā es skrienu, orientējos, slēpoju, braucu ar riteni, peldu, skrituļoju dažkārt eju arī ar nūjām, bet tās nav sacensības. Laikam jau vislielāko gandarījumu man sniedz manu audzēkņu vai cilvēku, kuriem esmu palīdzējusi sastādīt treniņplānus sasniegumi. Šis Pasaules čempionāts bija īpašs ar to, ka varēju iejusties sportista "ādā", izmēģināt uz sevi dažas citādākas treniņu metodes, kā arī pabūt nekontrolējamā pirms starta stresa stāvoklī un finālā to tomēr pārvarēt.
Brazīlija ir krāšņa zeme. Viss tas, kas mums aug mājās puķu podod un dobēs, tur aug brīvā dabā, kā nezāles- orhidejas, streticīlijas, hortenzijas, kallas, eņģeltaures, un tad vēl visi tie krāšņie putni un taureņi. Pa ielām lidinās papagaiļi un citi eksotiskie putni, kur nosaukumus es nezinu.
Pasaules veterānu čempionātā dalību bija pieteikuši 1481 dalībnieki no 37 valstīm, vecuma grupās no 35 līdz 95 gadi. Jaunākajās grupās daudzi no dalībniekiem pārstāvēja savu valsti arī, Pasaules čempionātā, kurš notika vasarā- Italijā. Vislielāko dalībnieku skaitu bija pieteikusi Zviedrija - 419 orientieristi, tad sekoja Brazīlija(207) un Norvēģija(194). Latviju šogad pārstāvēja 11 sportisti. Atzinības un pieminēšanas vērts ir 1918.gadā dzimušais orientierists no Zviedrijas Rune Haraldsson, kurš startēja 95-gadi un vecāki grupā.
Man pašai Latīņamerikas kontinents bija pilnīgi kas jauns. Dodoties uz Brazīliju biju internetā „ievākusi" ziņas par to kā izskatās citu apvidu orientēšanās kartes Brazīlijā, kā arī kāds izskatās sacensību apvidus aerofoto. Tomēr neviena ievāktā informācija nebija pilnīga. Praktiski visi, kuri devāmies uz Brazīliju no Eiropas, bijām vienādā situācijā- nekad nebijām tur skrējuši un varējām tikai nojaust par to, kas mūs tur sagaidīs. Lasot vienu no pēdējām oficiālajām pirmstarta informācijām, kurā tika teikts: " Pateicamies visiem brīvprātīgajiem, kuri pieteikušies palīdzēt mums, Brazīlijas orientēšanās federācijai, tik grūtā brīdī organizējot Pasaules veterānu čempionātu. Lūdzam dalībniekus būt iecietīgiem, jo šāda līmeņa orientēšanās pasākums DienvidAmerikā tiek organizēts pirmo reizi". Izlasot šādu tekstu nodomāju- jautri. Diez kā tas vis izpaudīsies dzīvē. Vai kontrolpunkti maz būs savās vietās un kāda būs uzzīmēta pati orientēšanās karte? Vārdu sakot biju gatava "piedzīvojumam". Piedzīvojumi un dīvainības bija, mazāk diztancēs, vairāk sadzīvē. Manuprāt, neefektīvā resursu izmantošana dzirdināšanas punktos. Viss dzeršanai paredzētais H2O tika pasniegts mazos fasētos trauciņos ar metāla apvalku pa virsu. Protams, ka ar vienu šādu trauciņu nepietiek. Tad nu katreiz, kad gribi papildināt savus ūdens resursus nācās ataisīt vairākus šādus trauciņus. Tai vietā varēja būt vienkārši vienreiz lietojamās glāzītes un ūdens kanna. Kur pēc tam palika visi tie trauciņi pēc 1480 dalībniekiem, ņemot vērā, ka es pati sacensību laikā izmantoju vidēji 5-10 gab. dienā, varam tikai minēt. Kas attiecas uz pašu distanču un karšu kvalitāti, tad lieli pārpratumi nebija. Man pašai nācās saskarties tikai ar 2 organizatoru kļūdām. 1.garās distances kvalifikācijā viens no kontrolpunktiem atradās mikropauguram pretējā pusē, bet tā kā apvidus tajā vietā bija labi pārredzams, tad lieku laika patēriņu tas neprasīju. Savukārt otra nepilnība bija kartē attēlojot atklātos purvus, kuri bija iezīmēti kā purvs labi pārredzamā mežā, nevis atklātā apvidū. Dzeltenās krāsas vietā tika izmantota baltā. Tas man prasīja 1 lieku apstāšanos, lai pārliecinātos vai tiešām esmu pareizajā vietā. Nonākot nākošajā šādā situācijā biju jau tam gatava. Nu tad, protams, visas mums dīvainās dabas parādības. Saule dienas vidū atrodas ziemeļos. Tu mēģini pirms starta paslēpties no saules un svelmes ēniņā ar domu, ka novietojot savu paklājiņu koku ēnā varēsi kādu laiku nekustēties un lieki netērēt spēkus, bet paiet pavisam īss brīdis un tu attopies, ka atkal esi tieši zem "prožektora", jo saules ceļš ekavatoram otrā pusē izpaužas mazlied savādāk. Katrā gadījumā, man, kas ir pieradusi izmantot sauli ikdienā, gan nosakot aptuveno laiku, gan treniņos skrienot bez kartes un kontrolējot virzienu, nonākot ekvatoram otrā pusē, bija stipri jāpiedomā. Un tad vēl, tas gan uz sacensībām neatiecās, interesantā situācija ar ūdens notecēšanu notekcaurulēs. Tas griežas mums pierastajā pretējā virzienā. Savukārt tumsā raugoties zvaigznēs- tie ir pavisam citi zīmējumi debesīs. Un tad vēl tie zibeņi, vai rūsa vakaros. Tādas intensitātes un ar tik biežu intervālu, turklāt pa visu Brazīliju, es vēl nekur citur pasaulē nebiju redzējusi. Savukārt, no rīta Tev pie pašas mājas atlido kolibri puniņš. Apbrīnojami, ka kāds tādā ātrumā ir spējīgs vicināt spārnus.
Laikam jau ikdienā sastopoties ar visiem šiem dabas brīnumiem un esot gatavībā, ka distancē var nebūt tā kā mums ir ierasts biju nokoncentrējusies sev vislabvēlīgākajā veidā- maksimāla koncentrācija tehnikai, pēc iespējas mazāk domāt par rezultātu. Pēc pirmās sprinta kvalifikācijas skrējiena, kuru praktiski noskrēju tuvu ideāli, biju ierindojusies 2 vietā, 8 sekundes aiz itāļu sportistes, toties 1 sekundi aiz manis 3 vietā turpat atradās Igaunijas orientieriste. Braucot uz Brazīliju sev kā galveno mērķi biju izvirzījusi noskriet distanci pēc iespējas labāk tehniski un ja vis izdodas, tikai tad domāt par ātrumu, jo karstums un kalni nav mūsu ierastā vide. Par laimi šogad Latvijā veselu mēnesi varēja izmēģināt un eksperimentēt kā būs skriet karstumā +30 C. Apmēram jau zināju cik daudz ūdens un kādām sajūtām ir jābūt, lai vispār spētu skriet šādos apstākļos. Pēc sprinta kvalifikācijas rezultātu apskates sapratu, ka medaļa ir reāla, bet jāskrien būs bez kļūdām. Vārdu sakot sāku stresot . Pienākot nākamajai, sprinta fināla, dienai pašai jau likās, ka vis it kā ir kārtībā, bet patiesībā tā nebija. Sprinta distances sākums izdevās labi. Pie 3.kontrolpunkta(~1/3 no distances) biju jau pietuvojusies Igaunijas orientieristei. Mana kļūda, ka šajā brīdī sāku jau domāt par medaļām. Un sekoja kļūda. Nevaru paņemt 3. KP pamatīgā džunglī. Tas izdodas tikai ar 3.piegājienu, ņemot Kp no dažādām pēdējās piesaistes vietām. Tai vietā, lai turpinātu distanci savā tempā es pieļauju nākamo kļūdu – sāku kāpināt tempu. Kādu laiku tas izdodas, līdz seko distances beigu posms pret pagaru kalnu. Tikai pēc tam saprotu, ka motivācija atkal noķert igaunieti bija tik liela, ka pārkāpu savu kritisko skriešanas, domāšanas ātruma robežu. Uzskrienot pēdējā finiša kalnā esmu tā pārgurusi, ka nespēju padomāt un paņemt pēdējo kontrolpunktu. Ar šādu rezultātu esmu ļoti neapmierināta.
It kā vēl visam nebūtu gana, seko nākamā izgāšanās – atpūtas dienā, kurā ir iespēja iepazīties ar garās distances iespējamo apvidu. Saprotu, ka garajā distancē būs pilnīgi atšķirīgi apvidi – baltais(ātrais) un tumši zaļais(džungļi) mežs. Par balto man it kā vis ir skaidrs, tāpēc pa taisnāko ceļu dodos uz "zaļo"apvidu. Sākumā vis ir kārtībā, lēnām tipinot pa "zaļo mežu" izmantoju mazās taciņas, skrienu ar lieliem līkumiem. Priecājos par eksotiskajiem augiem (palmām, liānām, enģeļtaurēm u.c.brīnumiem), skaņām, smaržām un apeju ar līkumu gigantiskās vardes (varbūt tie bija krupji) ~ 20cm garumā. Kad nolemju noskriet 1 etapu sacensību režīmā pēc virziena, seko pilnīgs fiasko. Mēģinu veikt citu etapa, atkal tas pats. Saprotu tikai, ka šajā zaļajā mežā neko nesaprotu. Ja mums garās distances kvalifikācijas vai finālā būs jāskrien pa zaļo mežu, tad tas būs līdzvērtīgi loterijai. Ja paveiksies, trāpīsi uz kāda cita sportista nedaudz izlausto ceļu, ja nē- cīnīsies ar vietējiem ērķškiem un liānām pats, kur pārvietošanās ātrums ir ~ 20min/1km. Noskaņojums ir drūms, jo tas, kas mums tika piedāvāts treniņā, nav orientēšanās.
Pienākot nākamajai dienai (Q long 1), esmu mazliet sabijusies, jo ja būs kā vakar, tad būs skarbi. Uzreiz pēc starta saprotu, ka šajā skrējienā tumši zaļās krāsas gandrīz nebūs. Distanci noskrienu tuvu ideālam un, ieskrienot finišā, dzirdu, ka esmu uzrādijusi labāko laiku savā grupā. Lieliski. Noskaņojos tādā pašā stilā veikt arī nākamo kvalifikācijas skrējienu, jo labāk es noskriešu kvalifikācijas, jo tuvāk beigām starta protokolā varēšu atrasties, kad vajadzēs doties fināla skrējienā, kas savukārt dos lielāku iespējamību, ka kāds, zaļajā mežā būs jau izlauzis ceļu. Labi izdodas arī 2 kvalifikācijas skrējiens. Rezultātā, divu kvalifikācijas skrējienu summā esmu 1. Tas nozīmē, ka finālā skriešu ar pēdojo starta minūti. Pienāk fināla diena. Stāvu uz starta līnijas un jūtu, pieļaujamais "adrenalīna līmenis" ir lielāks, nekā varu atļauties. Saprotu, ka, ja tūdaļ netikšu ar to galā, sekos kaut kas līdzīgs sprinta finālām. Atceros par meditācijās un jogā izmantotajiem elpošanas vingrinājumiem. Ir jau labāk. Atceros par solījumu, kuru šīs vasaras beigās apsolīju nu jau tai saulē esošajam manam tētim. Veltīt šo startu viņam. Tā arī daru, un viss, kas tālāk seko man ir labvēlīgs. Skrienot finišā esmu gadrīz pārliecināta, ka pēc šāda skrējiena jābūt arī medaļai. Komentētājs to apstiprina- esmu pirmā. Sajūtas lieliskas. Pasaules čempināta W 40 grupas zelts ir manējais.
Šī man bija viena no pēdējā laikā pieddzīvotajām vērtīgākajām pieredzēm arī kā trenerim. Nav noslēpums, ka pēdējos gados es salīdzinoši mazāk piedalos sacensībās. Ikdienā es skrienu, orientējos, slēpoju, braucu ar riteni, peldu, skrituļoju dažkārt eju arī ar nūjām, bet tās nav sacensības. Laikam jau vislielāko gandarījumu man sniedz manu audzēkņu vai cilvēku, kuriem esmu palīdzējusi sastādīt treniņplānus sasniegumi. Šis Pasaules čempionāts bija īpašs ar to, ka varēju iejusties sportista "ādā", izmēģināt uz sevi dažas citādākas treniņu metodes, kā arī pabūt nekontrolējamā pirms starta stresa stāvoklī un finālā to tomēr pārvarēt.
Brazīlija ir krāšņa zeme. Viss tas, kas mums aug mājās puķu podod un dobēs, tur aug brīvā dabā, kā nezāles- orhidejas, streticīlijas, hortenzijas, kallas, eņģeltaures, un tad vēl visi tie krāšņie putni un taureņi. Pa ielām lidinās papagaiļi un citi eksotiskie putni, kur nosaukumus es nezinu.
