Raimondam Garenčikam septītā vieta Eiropas čempionātā triatlonā

12. jūlijā Šveices pilsētā Ženēvā notiekošajā Eiropas čempionātā triatlonā carnikavietis Raimonds Garenčiks izcīnīja septīto vietu vecumgrupā no 60 līdz 64 gadiem.  

Viņš distancē finišu sasniedza divās stundās, 22 minūtēs un 34 sekundēs.

 

Eiropas čempionātu triatlonā ieplānoju tikai kādus 3 mēnešus iepriekš, jo vienatnē negribēju braukt un centos pierunāt Anatoliju Levšu no Daugavpils, lai viņš ar biedriem varētu man pievienoties. Vienam braukt ar lidmašīnu un ar lielo velokasti man likās apgrūtinoši. Uzreiz rezervēju viesnīcu, kas bija 5 km no sacensību vietas Ženēvas centrā un kā izrādījās- atrodas Francijā tieši 20 m aiz Šveices robežas.

 

Uz sacensībām devāmies trešdienas rītā ar busiņu no Daugavpils (Anatolijs Levša, Aivars Uzols, Kaspars Stivriņš un es) un ar vieglo automašīnu (Artūrs Sprukts ar tēvu). Līdzpaņemti 5 divriteņi. Ceļu turp 2460 km pieveicām 26 stundās. Ceturtdienas rītā triatlona sacensību dēļ Ženēva mūs sagaidīja ar milzīgu sastrēgumu ( 2 stundās 2 km) un karstumu ap 32 grādi. Gan sastrēgumi, gan karstums saglabājās visas turpmākās dienas.

 

Iekārtojāmies viesnīcā un devāmies uz starta vietu, lai reģistrētos. Sprinta distancē (0.750+20+5 km) Anatolijam Levšam un Kasparam Stivriņam starts jau bija paredzēts nākošajā dienā (piektdien), tāpēc šovakar vajadzēja iziet chek-in procedūru un nodot velosipēdus un mantas tranzīta zonā. Pirms tam vēl pamēģinājām izbraukt trasi, arī 1 km garo kāpumu, kas bija līdzinieks Siguldas kalnam.

 

Vecuma grupām olimpiskajā distancē velosipēdi bija jānodod un jāiziet chek-in procedūra sestdien līdz plkst.20. Līdzi bija jābūt tērpam ar uzrakstiem – valsts nosaukuma saīsinājumam un uzvārdam, ķiverei ar uzlīmēm u.c.

 

Velosipēds bija jānovieto ar numuru zīmēm norādītajās vietās. Noliku divriteni, visu kārtīgi pārbaudīju. Nopētīju, pret kuru koku un laternu stabu tas atrodas, lai izskrienot no ūdens, to vieglāk varētu atrast. Un ar Aivaru Uzolu devāmies 6 km (attālums no Vecrīgas līdz Teikai) atpakaļ uz viesnīcu, slēpjoties no karstās saules namu ēnās.

 

Tā kā katru dienu vismaz divas reizes ar velosipēdu veicām ceļu uz sacensību vietu un atpakaļ, tad klātienē sanāca pavērot vietējos velosipēdistus. Luksofora signāli netiek ievēroti , taču šķita, ka šoferiem un braucējiem tas problēmas neradīja. Vispār ielu velosipēdisti brauca ātri, arī pret kalnu. Nolēmu pabraukt aizmugurē kādai jaunai kleitā tērptai sievietei ar ielas velosipēdu. Taisnajos gabalos viņa brauca ap 29-30 km/h, pie sarkanajām luksofora gaismām nedaudz piebremzējot un turpinot ceļu.

 

Tikai pašā centrā, kur liela satiksme, viņa apstājās pie sarkanā luksofora gaismas. Sasveicinājos un prasīju, vai nav bailes braukt pa aizliegtajiem luksofora signāliem. Viņa ļoti smaidīga atbildēja, ka visu laiku braucot pa sarkano gaismu, jo katru dienu braucot 15 km turp un atpakaļ un šo ceļu pazīstot. Nopētījusi manu sacīkšu riteni, viņa noprasīja, no kādas valsts es esmu. Jā, Latviju viņa zinot. Iedegās zaļā gaisma un mūsu saruna pārtrūka. Atsevišķa velobraucēju šķira ir elektrovelosipēdisti. Savādi ir vērot riteņbraucēju, kas lēni minot, pārvietojas ar ātrumu ap 50 km/h. Šādus elektrovelosipēdus izmanto arī municipālā policija.

 

Vēl sanāca pavērot, kā pilsētas iedzīvotāji sestdienas vakarā atpūtās ezera krastā. Viss akmeņainais ezera krasts, tam piegulošie celiņi un zālāji bija piepildīti ar kompānijām, ar un bez bērniem un suņiem. Visi jautrojās, cepa gaļu un atklāti lietoja līdzpaņemtos alkoholiskos dzērienus. Latvijā var sodīt jau par atvērtu alkohola iepakojumu. Viela pārdomām. Esam tomēr iznācēji no PSRS ar tās dzeršanas „tradīcijām" un pie mums, šķiet, savādāk pagaidām nevar. Rakstīts, ka peldēties nedrīkst, taču cilvēki peldās. Daudz pīļu un zosu. Redzot, ka es fotografēju, kāds jauns vīrietis pienāca un prasīja, vai piedalīšos sacensībās un no kurienes es esmu. Par Latviju, Lietuvu un Baltijas valstīm neko neesot dzirdējis. Somiju zinot. Vēl bija kompānijas, kas līdzi paņēmušas paliela izmēra (kā čemodāns) ļoti efektīgi, skaļi skanošas bluetooth skandu kastes uz ritentiņiem ar akumulatoriem un tusējas ap tām. Viena tāda skanda vēl skanēja svētdien 5 no rīta, kad devos uz startu. Klienti gan bija krietni apņurcīti un viens saldi dusēja uz soliņa. Atkritumus visi atstāj turpat, kur sēdējuši. Municipālie dienesti no pieciem līdz 6 rītā visu novāc. Ezermalā vairākās vietās pieejami dzeramā ūdens krāni, laikam tek no kādiem avotiem. 0.5 l alus kausa cena ezermalas bāriņos – 8 eiro.

 

Svētdienas rītā 4 modāmies, uzēdām un devāmies uz startu olimpiskajā jeb standarta distancē – 1.5+40+10 km. Paliels gabals bija jāiet kājām, jo satiksme jau bija slēgta. Tranzītzona atvērta tikai līdz 6 un tas radīja papildus spriedzi. It kā viss 10 reizes nomērīts, tomēr bailes, ka kaut ko neaizmirst. Jauninājums tāds, ka numuri jālīmē uz rokas un kājas un uz hidrotērpa tas pats. Lai nekavētos, to paveicām no rīta viesnīcā. Sakārtoju divriteni, noliku pa nullēm velokompi, kaut arī jābrauc tikai 2 apļi. Pārslēdzos uz pareizajiem ātrumiem, piestiprināju ar gumijām velokurpes. Vēlreiz visu pārskatīju. To pašu darīja man blakus esošais vācietis ar „ātru" uzvārdu -Šūmahers. Viss nolikts, paņēmu somu un devos uz starta vietu, ka atradās 300 m tālāk. Tur pagaidīju 5 minūtes un gatavojos vilkt hidrotērpu. Atvēru somu un konstatēju, ka hidrotērpa ... nav. Visas ļaunās domas kosmiskā ātrumā izskrēja pa galvu – vai tiešām palika viesnīcā uzkārts uz durvīm.

 

Vēl pēc dažām sekundēm atcerējos, ka hidrotērpu atstāju tranzīta zonā uzkārtu blakus esošajā brīvajā velosipēda vietā, jo nevarēju savai vietai sākotnēji piekļūt. Skrēju atpakaļ cik spēju, pa ceļam domājot , ka tranzītzona būs slēgta un būs jāpeld bez hidras. Pa gabalu pretī man māja Šūmahers un kliedza: „Wetsuit!" Nesos tranzītzonā, jāskrien uz tālāko galu, pieskrēju savam divritenim un gandarīts ieraudzīju savu hidrotērpu, paķēru to un vicoju atpakaļ. Redz kur laba iesildīšanās, kurai nepietika laika! Uzvilku hidrotērpu un vēl 15 minūtes gaidīju. Pirms mums uz starta gāja jaunākie – vīrieši un sievietes. Tad pauze un mēs. Nostājamies līnijā, saslapinājām brilles un gaidījām startu. Priekšā tālumā bija redzama viena dzeltena boja un aiz tās vēl tādu pašu gabalu – nākošā. Pa labi no bojām – uzlecošā saule. Atskanēja tiesneša komanda peldēšanas posmam: „take your marks" (ieņemt vietas) un taures signāls. Starts! Bez piepūles izrāvos priekšā, redzēju, ka kāds peldēja labajā pusē.

 

Sprintošana strauji paātrināja elpošanu, kas no maniem bronhiem izrāva ārā krēpas, kas izraisīja dziļu klepu. Tas viss kaut kāda vīrusa sekas, kas mani mocīja jau 3 nedēļas – iesnas un bronhīta simptomi, tāpēc 3 reizes dienā dzēru „Bronhasilu". Kādu minūti izmisīgi klepoju, izvairoties ieraut elpošanas ceļos ūdeni. Samazināju ātrumu. Beidzot organisms nomierinājās. Turpināju peldēt. Ļoti traucēja uzlēcošā saule. Tā apžilbināja un grūti bija saskatīt mazliet pa kreisi esošo dzelteno boju. Sasniedzu pirmo boju un konstatēju, ka nākošo – neredzu. Turpināju peldēt taisni. Tikai pēc kāda laika to ieraudzīju. Konstatēju, ka esmu peldējis pareizi ! Brīnišķīgi! Appeldēju otro boju un nevarēju saprast, kurp peldēt. Prasīju laivā sēdošajam tiesnesim, viņš norādīja krasta virzienā. Tur ieraudzīju kārtējo dzelteno boju un peldēju uz to. Pie paša krasta sāku apdzīt iepriekšējās grupas peldētājus. Izskrēju no ūdens, uzcēlu uz pieres peldbrilles un pa improvizētu tiltiņu skriešus devos uz tranzītzonas tālāko galu. Anatolijs Levša sauca, ka esmu trešais. Lai vieglāk būtu skriet, hidrotērpa augšdaļu sāku vilkt nost tikai pašās beigās. Noskaitīju savus trīs kokus no gala un laternu - tai pretī bija jābūt manam velosipēdam. Un tā tas arī bija.

 

Nometu cepurīti un peldbrilles, Novilku hidrotērpu. Velobrilles uz acīm, ķiveri galvā, ķēru riteni un skriešus uz izeju. Aiziet ! Labajai kājai purngals kurpē, kreisā uz kurpes un aiziet pret kalnu, tikai kalna augšpusē vispirms iedabūju kurpē labo kāju un tad kreiso. Pāris kilometri uz priekšu , tad apgriešanās , mazliet atpakaļ. Apdzinu kādu jaunāku poli- atpalicēju no iepriekšējām grupām. Un tad „siguldnieks" – 1 km apmēram 7% kāpums. Ātrums krīt uz 10-11 km/h. Kāpuma sākumā polis mani apdzina, bet kalna galā - es viņu. Sekoja lielais nobrauciens ar pagriezieniem, ātrums pamatīgs, nemaz neminu, atpūtos, ātrums ap 55 km/h. Pa kreiso pusi garām aiznesās polis. Kalna lejā 90 grādu pagrieziens pa labi, piekrāmēts ar salmu maisiem. Bremzēju, pagriezos, iegūlos guļstūrē un sāku strādāt, aizgāju garām polim. Iepriekšējā dienā šo apli biju izbraucis, tāpēc zināju vietas uz ielas, kur labāks asfalts. Vispār jau asfalts 95 % bija labs. Turpināju apdzīt iepriekšējās grupas dalībnieces. Nomalē novietotais ātruma radars rādīja man 39 km/h un smaidošu piktogrammu. Otrais aplis. Pievienojās arvien vairāk braucēju, kas brauca pirmo apli. Otrreiz kalns.

 

Mani apdzina daži jaunpienācēji. Atkal lejup un pirms mikszonas trauksme - stāv „ātrā palīdzība", cilvēki māj ar rokām, ceļš strauji sašaurinās, jābremzē, divi kritušie, kuriem sniedza palīdzību. Centos saglabāt ātrumu. Pabeidzu dzert savu SIS dzērienu. Tuvojos tranzīta zonai, izrāvu kājas no kurpēm, nolēcu no divriteņa un skrēju. Priekšā 3 skriešanas apļi un katrs sākās ar 1 km kāpumu. Tad lejup un tad un augšup lejup līkloči pa parka asfaltētajiem celiņiem. Ūdens netrūka, to deva apļa 3 vietās, ko arī obligāti izmantoju, jo saule cepināja pamatīgi. Skrējās labi. Otrajā aplī mani sāka apdzīt. Saprast, kurš ir kurš, nevarēja. Visas vecuma grupas sajaukušās, numuri skrējējiem priekšā. Skrēju savu spēju robežās, pirms otrā un trešā apļa apēdot pa želejai. Reāli varēju noturēties līdz kādai jaunākai šveicietei, tā arī centos neatpalikt.

 

Trešajā aplī no kalna apdzinu savu šveicieti, mani apdzina Aivars Uzols, bet viņam vēl 2 apļi skrienami. Finiša kilometrs gar ezera krastu. 300 m pirms finiša šveiciete mani apdzina, bet man nebija spēka, ko likt pretī. Aiz muguras arī neviena cita nebija. Finišs. Saule cepina mežonīgi, to īpaši sajuta, kad apstājās. Tagad –ūdeni iekšās un uz galvas. Uz galvas vairāk. Staigāju un nesēžos. Kāds gara auguma anglis no manas grupas, prasīja kā gāja, atbildēju, ka man patika trase, viņš tam piekrita un pateica, ka mani atceroties no 2013. gada Londonas pasaules čempionāta un novēlēja veiksmi un satikšanos nākošajos mačos. Sirsnīgi! Paldies! Rezultātus nebija zināmi. Anatolijs Levša sacīja, ka desmitniekā man vajadzētu būt.

 

Un tikai vakarpusē internetā parādījās rezultāti. Man 7. vieta M60-64 grupā. Peldēšanā 1500 m man bija 3.vieta - 0:24,07, pirmā mikszona – 0:02,54 (14. vieta), velobraukšana 40 km – 01:07,18 (11.vieta), otrā mikszona – 0:01,43 (3.vieta), skriešana 10 km -0:46,30 (14. vieta). Kopā – 02:22,34 . Atpalikšana no 1.vietas – 0:08,06, no ceturtās – 0:01,09. Velo vidējais ātrums 35.7 km/h, skriešanas – 4:39 min/km.

 

No Latvijas sportistiem man visaugstākā vieta. Otrs Latvijas pārstāvis olimpiskajā distancē - Aivars Uzols (2:14:51) vecumgrupā no 50 līdz 54 gadiem izcīnīja 11.vietu 80 dalībnieku konkurencē. Daugavpilietim nepaveicās ar divu minūšu sodu, jo tiesneši uzskatīja, ka veloposmā kādu mirkli daugavpilietis braucis cita sacensību dalībnieka aizvējā. Tādējādi tika zaudēta vismaz ceturtā vieta Eiropas čempionātā. Junioru ieskaitē, startējot divreiz īsākajā sprinta distancē, Artūrs Sprukts (1:06:16) starp 72 dalībniekiem spēja nepalikt pēdējais un ierindojās 67.vietā. Savukārt Kaspars Stivriņš (1:10:14) vecuma grupā līdz 19 gadiem izcīnīja 17.vietu 37 dalībnieku konkurencē. Leģendārais Anatolijs Ļevša šoreiz bija izvēlējies sprinta distanci un M55-59 grupā finišēja augstajā astotajā vietā ( 01:15,47).

 

Sacensībās piedalījāmies, lai novērtētu savu līmeni. Jā, varēja labāk. Tāpēc analizēsim savas kļūdas. Šis šobrīd ir mūsu spēju līmenis un šķiet, ka sacenšoties olimpiskajos sporta veidos ar to valstu sportistiem, kurās iedzīvotāju skaits ir 40-60 miljoni, jāpasaka, ka nostartējuši esam labi. Aukstais pavasaris un vasara arī ieviesa savas korekcijas. Jau 20.jūnijā Ādažu baseins beidza strādāt, bet ūdens upēs un ezeros tā arī neiesila. Biju spiests iztikt bez peldēšanas treniņiem, kas būtiski pasliktināja peldēšanas rezultātu.

Katrās sacensībās gadās kādi kuriozi.

 

Šoreiz junioru peldēšanas starta zonā bija iepeldējusi pīle ar kādiem 6 pīlēniem. Starts tika dots un peldētāju lavīna 100 m platumā gāzās uz priekšu. Daudziem skatītājiem aizrāvās elpa. Pīle spēja pacelties gaisā, taču mazie tika ierauti roku ūdens dzirnavās. Kā manās fotogrāfijās redzams, pīlēni izglābās, bet vai visi – nezinu.

 

Otrs kuriozs bija, kad triatlona stafetē pēdējā etapā skrienošais francūzis Hauss, lai ietaupītu kādas 6-10 sekundes pēc veloetapa uz kroseņu uzvilkšanas rēķina un aizmuktu no konkurentiem, aizskrēja 2.5 km pa asfaltu ... ar plikām kājām. Un uzvarēja!

 

Pārējās emocijas bildēs albumā: ŠEIT.